Ilūzija aiz loga ir vienkārši fantastiska.

Elektriskās gaismas, kas apsīd dzelzceļa sliedes un sniegs veido balti pelēcīgu krāsu gammu. Spuldzīšu zilganās un dzeltenīgās nokrāsas atspīd pelēcīgajā masā. Sliedes aizvijas kā gaismas tunelis. Tālumā, otrā perona galā, paceļas migla, kas kontrastē ar tumsas fonu un kokiem sliežu malās. Paskatoties augšup redzamas skaidras zvaigžņotas debesis. Koku silueti ar masīvajiem stumbriem un smalkajiem zaru vijumiem, kas tiecas uz augšu, izskatās majestātiski.

Aukstums visu padarījis saltu. Pasaule ap mani šķiet vēsuma pilna. Gleznainais skats uz sliedēm atgādina par dabas kontrastu ar cilvēku. Es jūtos kā sniega karaliene. Visa baltā, gaismā vizuļojošā sniegpārslu pasaule ir mana. Mani pavalstnieki ir koki un sliedes, verdzenes, mūžīgi nolādētas būt saslēgtas pa divi. Ar miglu es izrotāju savu pasauli, darot to krāšņāku un reizē nepieejamāku. Virs manis ir debesu velve un mazās gaismiņas rāda ceļu. Pasaule aiz spuldžu staru robežas ir iegrimusi tumsā. Robeža starp starmešu gaismu un skatu no ēnu pasaules ir šaura. Tikai viena sniega kupena un es jau esmu savas pasaules aizkulisēs. Te ir mana tumsas valstība un te es jūtos vislabāk. Karaliene vai ne karaliene, bet šis vakars uz perona pieder man.