Šodien kaut kāds sentiments par dzīvi uznāca. Laikam, jo klausījos lekciju, kas parasti tiek stāstīta potenciālajiem studentiem.

Un es sāku atcerēties, kā kāds manis diezgan ausgtu vērtēts cilvēks, kamēr vēl biju Latvijā, nolika web dizainu kā studiju iespēju. Tas ir bezjēdzīgi. Vai tu vispār no tā kaut ko saproti. To pats var pagūt, priekš kam mācīties... Bla, bla, bla... Mazliet, bet pašapziņu iedragāja. Un labi vien, ka neklausīju.

Protams, nevar teikt, ka visiem dzīvē veicās un tā tālāk, bet ja es salīdzinu sevi un viņu at this point es esmu tikusi tālāk. Tas nav ne labi, ne slikti, tādā izpratnē, ka es sevi uzskatītu par labāku, es esmu šeit un tas cilvēks cīnās ar vidsskolu. Joprojām. Es teiktu, ka pat mazliet skumji, jo smadzenes konkrētajam cilvēkam man liekas, ka strādāja tīri labi. Bet nu tas tā.

Vienkārši lika aizdomāties par to, ka reizēm citi noliek mūsu ieceres un nolaupa vismaz daļu no entuziasma. Kas savukārt visnotaļ liek ieceres labāk paturēt pie sevis. Ir, protams, brīži, kad gribas visai pasaulei paziņot, bet tur ārā ir daudz skauģu un skeptiķu. Un kāpēc gan viņus barot?