Pēdējo mēnešu laikā esmu bijusi uz divām dzimšanas dienas svinībām, kurās uz visu pieaugušo baru ir viens nogarlaikojies bērns. Un tad es saskāros ar dīvainu parādību. Bezbērnu pieaugušie uzskata, ka tāpēc, ka tas ir bērns, pret viņu var izturēties pilnīgi nepieklājīgi, pat rupji.
Vienkaarshi paklusēt un pamāt ar galvu, kad mazais kaut ko cenšas pateikt taču nav grūti. Cik daudzi iedrošinātos vienkārši aizgriezties un sākt runāt ar kādu sava vecuma ja bērna vietā būtu vienaudzis, vai jebkāda cita vecuma grupa?
Nu, labi, to daļu, kas tā dara vēl var saprast- garlaicīgi, mazais stostās un ilgi meklē vārdus un tikmēr sanāk laist garām to, kas interesē vairāk, turklāt bērni vēl ir maziet egoisti, viņus daudz neinteresē, ko tu vari pastāstīt, galvenais, ka tu uzklausi.To taču nav gruuti kaut vai notēlot - pamāt, pasmaidiit, kad sīkais staasta kaut ko viņapraat smiekliigu.

Bet kas galvā darās tiem, kas apstrīd visu un jebko, ko bērns saka un vēl izņirgā un cits uz citu klusinjaam smīkņā, domājot, ka bērns nemana, ka par viņu smejas un viņš tur ir negribēts? Vai tiešām uzvara strīdā pār bērnu ir tāds gandarījums? Vai tiešām bērns no tā mācās, kā pareizi izteikties, nevis, ka labāk turēt muti ciet? Un tā rodas tie klusie, ar potenciālu un iebiedētie, kas ne par ko neies un nerunās ar pieaugušo par...jebko.Sākot ar to, ka vecākiem uz jautājumu:"kā gāja?" atmurminās :"Normāli" liidz beidzot ar probleemu uzkrāšanu sevī.

Sāp sirds