[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| July 17th, 2005 | |
|---|---|
| 08:34 pm [Link] |     Sveika Dienasgrāmatiņ! Tu pat iedomāties nevari kas notika vakar! Tātad vakar es aizgāju uz vienu tusiņu. Mani pierunāja Dacīte. Biju tik satraukta, jo tu jau zini, ka nekad uz tusiņiem neesmu gājusi. Manuprāt, tas nav nepieciešams, Dace gan saka, ka tikai tusiņos varot iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Es gan nedomāju - var taču iepazīties arī kādā bibleotēkā vai kora koncertos. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad Nacionālās bibleotēkas lasītavā pie manis pienāca puisis un pajautāja vai varot aizņemties uz brīdi zinātnisko enciklopēdiju, kuru es jau biju paspējusi paņemt pirmā. Toreiz es nosarku un trīcošām rokām pasniedzu viņam šo enciklopēdiju. Viņš man uzsmaidīja un teica, ka viņu saucot Andulis un viņš nākot no Balviu rajona. Rīgā Andulis bija ieradies uz apbalvošanu fizikas olimpiādē. Jā, patiesi šāds cilvēks ir pelnījis apbalvojumu. Andulis -skaists puisis- viņam toreiz bija koši zils džemperis ar auseklīti vidū, kājās gaiši brūnas bikses ar buhtēm, seju rotāja nesen attaugušas ūsas un vasaras raibumi, mati viņam bija brūni, uz acīm – brilles! Ko gan vēl vairāk meitene var vēlēties? Gudrs, pieklājīgs, izskatīgs. Andulis man iedeva savu pasta indeksu un adresi, bet es braucot ar troleibusu mājupceļā, satraukuma pārņemta to tik ilgi burzīju rokās, ka viss ar zīmuli rakstītais izdzisa. Jā tā bija mīlestība. Ja es varētu atrast Anduli! Uz Balviem viena es nevaru braukt, neesmu tik patvaļīga. Man žēl, ka tā arī Andulis mani nekad vairs nesatiks. Bet varbūt tomēr? Lai nu kā ar Anduli man saistīsies jaukas atmiņas. Par vakardienu. Ap 19:00 man bija sarunāts satikties ar Dacīti centrā pie viņas. Ilgi domāju ko vilkt. Uzvilku savus garos melnos svārkus ar bārkstiņām un gaiši zilo blūzīti. Matus sataisīju bizē. Acis nolēmu nekrāsot, jo nekad neesmu to darījusi – kā saka vecāmamma – dabīgais skaistums ir vislielākā vērtība. Lūpas tomēr mēģināju uzkrāsot, bet nesanāca- likās, ka rozā krāsa ir pārāk koša, tapēc nolēmu - iztikšu bez tās. Kad ierados pie Dacītes viņa teica, ka es izskatoties pārāk vienkārša. Dace nolēma sasiet manu blūzīti uz vēdera mezglā – tā lai rēgotos vēders. Es ilgi tiepos, jo man tā ir neerti, mamma saka, meitenes kas atkailina savu vēderu ir nepieklājīgas. Es taču negribu būt tāda!!! Bet ar to Dacei nepietika – viņa lika man izlaist matus – bizes jau sen neviens nenēsājot. Dace nezināja ko iesākt ar maniem matiem – tie esot pārāk gari, bet labāk tomēr tos atstāt vaļā. Pēc brīža man uz sejas tika likta bieza kārta ar kaut kādu tā saucamo tonālo krēmu. Dace skaidroja ka tas ir stilīgi. Arī acis man tika nokrāsotas ar spilgti zilām acu ēnām, bet lūpas ar koši sarkanu lūpu krāsu. Dace pati bija saģērbusies – baltā džemperītī un īsos rozā faltētos svārkos.Arī viņa bija uzkrāsojusies. Pirms iešanas ārā teicu, ka man nepatīk tik daudz kosmētika. Bet Dace uzskatīja ka mēs izskatamies satriecoši. Tusiņa vieta bija Pļavniekos – kādā dzīvoklī -organizātore - Daces draudzene. Kad ieradāmies daži cilvēki bija jau priekša. Dzīvoklī skanēja skaļa mūzika un Daces draudzene Sintija lēja glāzēs alu. Man jau tas sāka likties nepieņemami. Sintija man arī iedeva glāzi. Nezināju ko nu iesākt- prasīju padomu Dacei. Dace dusmīga paskaidroja ka man tas jāizder, jo tas esot stilīgi dzert alu. Apsēdāmies uz dīvāna, kur jau sēdēja daži puiši- ne tuvu viņi nebija līdzīgi manam Andulim. Es vēljoprojām nespēju iedzert alu. Viens no puišiem man piedāvāja cigareti – es atteicos, un paskaidroju, ka tas ir ļoti neveselīgi smēķēt, un lai viņš atmet smēķēšanu. Mamma man vienmēr teikusi, ka smēķēšana izraisa dažādas slimības. Bet puisis to laikam nesaprata, viņš kopā ar klātesošajiem sāka smieties un teica, ka es neko no dzīves nesaprotot. Dace mani pasauca malā un lika nekavējoties izdzet alu. Paklausīju – izdzēru alu, nekad agrāk nebiju jutusi tādu dīvainu, nepatīkamu sajūtu. Prasījās pēc kādām zālēm. Piegāju pie Sintijas un teicu, ka man kaut kas ar galvu nav kārtībā. Apkārtējie sāka atkal smieties- Aivis- puisis, kurš piedāvāja man cigareti – skaļi kliedza ka man tiešām ar galvu kaut kas neesot kārtībā, un ko es te vispār darot, ja man nepatīk cigaretes un alus. Tā nu es aizgāju atpakaļ uz dīvāna pie Daces. Drīz atnāca vēl daži cilvēki – divas meitenes un viens puisis. Puisi sauca Valdis – viņu es skolā biju jau redzējusi pie direktora kabineta. Tagad tikai pamanīju, ka šeit izņemot mani un Daci visi ir skolasbiedri, kuri vienmēr strīdās ar skolotājiem un runā rupjos vārdos. Valdis norādīja uz mani ar pirkstu un pačukstēja vienai no meitenēm kaut ko. Pa to laiku Sintija ielēja atkal alu – teicu ka nedzeršu jo man negaršo. Valdis to dzirdēja un paziņoja, ka ja es esot tāda lose lai pazūdu. Viena no meitenēm teica nicīgā balsī, ka man esot skaista lūpu krāsa. Pēkšņi es sajutu, ka Aivis aizskar manus svārkus. Tas nu bija par daudz- nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds var notikt. Pielēcu kājās, bet ak šausmas – man svārki nokrita. Acīmredzot Aivis bija pastrādājis joku, par kuru nu uzjautrinājās visi. Asaras saskrēja man acīs un es skrēju uz durvju pusi. Viena vienīga doma skanēja man prātā - Prom, ātrāk prom no šejienes! Dace pie durvīm mani apturēja un vietā, lai pateiktu ko labvēlīgu vai palīdzētu bļāva, ka es esot pilnīgi tizla un sabojājusi viņas vakaru ar savām muļķīgajām frāzēm un uzvešanos. Izskrēju uz ielas un gāju ar kājām uz troleibusu. Jutos tik labi atnākot mājās. Māmiņa mani ieraugot sadusmojās. Viņa nesaprata kas mani padarījis tik neglītu. Tā nu izstāstīju par Daces idejām, par Alu, cigaretēm, nepieklājīgo Aivi, slikto Valdi. Arī mamma bija nelaimīga, ka viss tādos tusiņos notiek šādi. Uz tusiņiem es nekad neiešu!!!!!! Current Music: Stutterfly - Gun in Hand |
| Comments | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}