saulpalampe [entries|archive|friends|userinfo]
saulpalampe

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Nedarīt ir vairāk kā izdarīt! [19. Aug 2016|10:12]
Cik milzīgs ir notikums, kas vēl nav pienācis!
Cik skaists un brīnumains ir cilvēks, kas nekad nav satikts, bet ir tikai sapņos.
Cik dižens ir darbs, kas kurš vēl nav izdarīts.
Tik daudz sapņu, tik daudz skaistuma- ar domu, par to kas būs, var dzīvot gadiem.
Var iztēloties tik daudz skaistu ainu. Tas dos spēku, dienai.
Bet cik skarbi aplaupa - pirmā reize. Ņem un izdari- un konstatē, nu nekas sevišķs jau nav. Varbūt satraukums uz īsu brīdi. Bet pēc tam- skarbā realitāte- nekas īpašs.
Varbūt rodas vēlme atkārtot- mazliet paiet atpakaļ, itkā mēģinot to pirmo reizi pārvērst atkal par sapni, bet nespīd- drīz jau brīnums par kuru esi sapņojis- kļūst par kaut ko parastu un garlaicīgu.
Un drīz jau jāmeklē, kaut kas jauns- kaut kāda jauna ideja, cilvēks, ceļojums, iedoma.
Tāpēc labāk nedarīt- nenotikušais notikums ir daudz vairāk, kā notikušais. Nenotikušais, var notikt bezgalīgi daudzu reižu tavā fantāzijā, un katru reizi tas kļūs aizvien skaistāks.
Kāpēc savi aplaupīt- izdarot? Izdarīs un viss! Izdarīto atpakaļ neatgriezt. Izdarītais atnes tukšumu. Gaidītais, bet nenotikušais - bezgalīgu sapņu pārpilnību.
Varbūt tu kaut kur dzirdi- kā kāds vīrietis noteic - stulbā vecene.
Varbūt kāda, pavecāka dāma - Vecais āzis.
Jā var jau teikt- tā ir īstā dzīve, īstā mīlestība. Realitāte. Un ir kas iefano par realitāti.
Bet varu teikt- ka tā realītātes apjūsmošana ir pat ļaunāka sevis mānīšana, par tā saucamo "tukšo sapņošanu"
Sapņojot, tu pats esi radītājs. Realtātē- tev visi apstākļi jau ir gatavi, var kaut ko darīt- bet tāpat tūkstošiem ierobežojumu tevi noliek pie vietas. Realtātē- lielā Likumsakarību sistēma- tev tāpat pateiks- būs tā. Un tad cilvēks sākumā satriekts un salauzts pēkšņi sagudro mierinājumu- realitātes skatistums, šeit un tagad, īstais mirklis. Ir kas pat runā par mirkļa apastādināšanu. Nu vai nav smieklīgi? Nu tāpat skaidrs, ka otro reizi- nebūs nedz tādas sajūtas nedz mirkļa. Un mirklis ja daudz maz veiksmīgs, bijis paliks tikai atmiņā. Un otriez tās spilgtās sajūtas neatnāks nekad. Un tā rodas tie, kas kaifo ar nostaļģiskām atmiņām- toreiz bija, toreiz gan bija laiki. Un protams izpušķo, notikušo- un tāpat atkāpjas no tās īstenības, kas bija toreiz. Nedaudz smirdoša un skarba. Atkal nonākot pie tās pašas sapņošanas- tikai viena problēma- sapņojot par notikumiem kas jau bijuši, lai kā censtos- būs ierobežojošie fakti. Turklāt, nāk klāt apziņa- ka tas jau ir bijis...
Tāpēc - tie, kas šķietami neko nav piedzīvojuši, iespējams ir daudz bagātāki- savā dzīves nepieredzētībā, par tiem kas nobaudījuši realitātes sūro zupu.
Linkir doma

iedomātā gaismā [10. Aug 2016|08:54]
Pastaigājoties iedomātā gaismā- ar pieri satiktie stabi ir dzīves mācības!
Tas kurš staigā tumsā, vienmēr pastiepis rokas uz priekšu, mācības tikai aptausta, bet pierē neņem.
Linkir doma

[31. Jul 2016|12:05]
Kāds stāsta par savām sāpēm
Kādam no tā kļūst banāli
Kāds piedzīvo brīnumu
Citam tas pārdedzina transformatora tinumu

Kamēr vēl pretsāpju tabletes darbojas
Lieliskas idejas vairojas..
Linkir doma

ticība [25. Jul 2016|08:13]
Ticība ir tāds dārziņš, kurā var satikt citus. Kaut drusku padarboties kopā. Padarīt kādus svarīgus darbus. Var mēģināt sēt, vākt ražu, cīnīties ar kaitniekiem. Var priecāties par puķu skaistumu.
Dārziņš- tāda maza robeža starp visu esībā esošo, kuram cilvēks noticējis, ka daudzmaz saprot, kas tur ir, kā to sauc, kas tur jādara un kāda vieta viņam.
Tad nu tur atrodas vieta arī citiem. Vieta vai loma. Citam tiek- prom dzenamā loma. Bet prom dzinējam tas ir svarīgi.
Ja nav ticības, viss ir postmodernā kokteilī sablenderēts un bezjēdzīgs, ir ļoti skumji levitēt kopā daudzu sašķīdušu pasauļu druskām.
Itkā ir ļoti objektīvs skatījums- viss sadomāts, neargumentēts, nepamatots. Visā ir loģiskas nepilnības. Un tā arī beigās paliec nejaušību virpulī, būdams pats viena no nejaušībām.
Tad nu ir tādi radītāji. Kas rada ideju- kā viss ir savienots, kāpēc u.t.t. Protams, visas šīs teorijas, pasakas un reliģijas ir nepilnīgas, pieredzējušam haosa meistaram pietiek tikai nosvilpties un viss sašķīst druskās.
Bet nu tomēr, tur ir savi jaukumi. Tādi mazi dārziņi par kuriem rūpēties. Kur apliet kādu puķīti. Kaut ko pa druskai piekārtot. Kādu jaunu stūrīti smuki saveidot, tā tas viss attīstās. Ir prieks un jēga kaut kam.
Reti jau ir tādi- kas rada paši savu pasauli no lielā haosa konstruktora ņemot detaļas. Pārsvarā, jau visi tiek iespiestas saujā, jaut kādas gatavas instrukciju grāmatas- kā viss Ir. Jo nevar taču atstāt kādu bez kartes pasaulē, kurā citādi nekā nav, izņemot nesaprotamu nejaušību virpuļus.
Kāds ir noticējis, ka pasaule radusies evolūcijā. Jā tā paņēmis vienu posmu un tā sācis likt vienu pie otra. Atradis kaut kādu loģikas ķēdīti- iemīlējis to. Un nu lūk- jau gadus simts, divsimt ir dārziņš, kas zeļ un plaukst, kurā ir kur darboties. Šis dārziņš paplašinās. Diezgan sakārtots. Lai arī pēdējā laikā piedzīvo zināmas grūtības. Lūk raugos- nesen kādi meistari no lielas mīlestības- pilnmetrāžas animācijas filmu uzņēmuši, kurā mēģinājuši caur kādas būtnes piedzīvojumiem izstāstīt, kā viss bijis. Jauki taču- kāds kurš neko par neko nesaprot- pēkšņi jau dabūs nelielu dārziņa karti un varbūt sāks domāt- un kārtot savas domas= un vienā brīdī- ieraudzīs, tiešām redz katra lieta šajā pasaulē norāda- kā viss ir evolucionējis. Visbiežāk neko daudz viņš no tā visa nezinās un nesapratīs. Bet ir patiesību ir tā- kamēr klusē un domā pie sevis- pietiek ar pavisam vienkāršam lietām- ir tā un tā. Ir. Ir un viss. Prātā pazib ainas, kuras kaut kad nofiksētas, ir sava iekšējā vīzija. Un viss ir kārtībā.. Trakāk, ja kādam nākas to visu pastāstīt. Vārdi tūdaļ nodod. Izrādās patiesībā neko nezini, neproti argumentēt. Nākas atsaukties uz pierādījumiem, kurus pats nemaz nevari pierādīt, tekstiem kuru autori jau ir pierādīti kā labi pierādītāji. Grūti iet. Bet vienkāršam cilvēkam to visu nevajag. Viņam vajag tikai pavisam vienkāršu skaidrības niedru kuģīti, kuram pieķerties, lai nebūtu tā, tu peldi pa straumi un vienā brīdī konstatē, ka neesi viss upē, bet gan lielā, haotiskā mutulī, kurā viss kustās nesaprotami kur.
Tāpat jau protams ar ticību, Dieviem un radīšanām. Tur ir pravieši, svētie raksti. Ir pat zinātnieki, kas visu savu pretējā nometnē uzkrāto arsenālu tagad pielieto lai pierādītu, ka .... ir radījis.
Nu brīnišķīgi arī tur ir savs skaistums. Tur ir diženuma sajūta. Šie dārziņi ir daudz senāki. Bet arī par viņiem ir jārūpējas. Citādi var postā aiziet.
Ir vietas kur senie dārziņi ir smagi nolaisti, jaunie nav iekopti un uzvarētājs haoss, savā smīnošajā vienaldzībā svin uzvaru, kaut par to nav neviena līksmotāja.
Tad nu kādi izmisuši censoņi ņem īstus, nevis teorētiskus spridzekļus un šaujamos un cenšas atgādināt vienaldzības jūrā slīkstošajiem- viss ir iznīcīgs.
īpaši tas iznīkst, ja nekam netic. Ja tic- vienmēr pēc ticības modeļa Radītājs var pārradīt no jauna.
Ļoti nežēlīga metode. Šķiet arī sevišķi savu mērķi nesasniedz.
Bet ko lai dara...
Linkir doma

[18. Jul 2016|22:20]
Programmisti lieto sešpadsmitu skaitīšanas sistēmu.
Pēdējais cipars tiek apzīmēts ar burtu F.
Link1 raksta|ir doma

[14. Jul 2016|13:01]
Jaunības sāpe ir kā akmens dzejolis
Banāiem stūriem, bet īsts.
Straumē iekrītot paliek vien olis.
Linkir doma

[3. Jul 2016|11:06]
Lietas par kruām esam pārliecināti, vairs nespēj lidot- tās notur pie zemes ticības enkurs.
Īsts lidojums ir tikai lecot bezdibeņa aizā, ar izplestiem nesaprotamības spārniem.
Linkir doma

svara problēmas [2. Jul 2016|18:12]
Ir cilvēks kas var ēst vienalga ko, vienalga cik un tam ne slikti kļūst, ne svarā pieņemas.
Viņu sargā tā kuņģa eņģelis!
Link2 raksta|ir doma

Jaun-sistēmnieki [23. Jun 2016|11:27]
Pēc revolūcijas un reformas zeme tika pārdalīta, muižkungiem atņemta un pie darba ķērās nulle ceptie- Jaunsaimieki.
Nu pavisam nesen notika un iespējams vēl nav beigsies cīņa ar Lielo Ļauno Sistēmu.
Bet agonija ir sākusies.
Bet nu pie darba jau ķērušies jaun-sistēmnieki.
Katram sava mazā sistēmiņa. Katram savs sistēmas dārziņš.
Un vispār - 23. jūnijs ir balalaikas diena.
Veciet ārā savus trīsstīdzniekus!
Balalaikai ir ļoti dziļa filozofija- resnākā stīga Zeme, vidējā tu pats, tievākā Debesis. Kosmiskā vienotība.
Visi trīs savā starpā vibrē- un katru stundu rodas pa jaunai častuškai. (Čas- stunda kriev.v)
Linkir doma

[15. Apr 2016|10:47]
Pāriet Spēka Tumšajā pusē, nozīmē no pikseļa kļūt par ekrānu.
Par melno fonu spīdekļiem, kuri iedegas un pazūd manā neredzamajā sejā.
No sapņiem par zvaigznēm- par melno segu kas tās apskauj un neļauj izdzist.
Linkir doma

[14. Apr 2016|03:58]
Sēdēt Maslova piramīdas virsotnē ir diezgan sāpīgi.
Linkir doma

[24. Mar 2016|20:47]
Agrāk mani visi uzskatīja par losi,
gāja laiks, bet paliku stilam uzticīgs,
Nu esmu starp savējiem.
Lošu nācija zeļ!
Linkir doma

Loģikas inficētā pasaule [6. Mar 2016|23:54]
Māksla rodas tad, kad kāds pamatīgi nokaitina ar savu loģisko domāšanu.


https://youtu.be/gpOrVxVoXGA
Linkir doma

[11. Feb 2016|00:26]
Objektivitāe ir maldīga iedoma, ka patiesība ir ārpus tevis.
Piemērs:
Reiz dzīvoja Janka. Viņš dzīvoja kādā mazpilsētā un bija tāds nomāls vietējais čuvaks.
Bieži vien tusēja ar citiem čuvakiem, kādā autobusa pieturā un trieca divlitrenes ar aliņu.
Viņš bija gana erudīts automobīļu jomā, zināja visus BMW modeļus, arī audģikus pārzināja, tāpat par citām tačkām viņam bij ko teikt.
Varēja stundām ilgi stāstīt kāds nu kurai motors, kam ar iešprici, kuram ar karburātoru, cik cilidru, kādas nu kuram iekšā fīčas u.t..t
Kādā laika esot pat piestrādājis vietējā autoservisā.
Pašam viņam gan automobīlis nekad nav bijis. Ta tur dakteri nelaižot pie tiesību likšanas, ta tur vēl kas.
Tad nu lūk, kādu dienu, Janka dodas uz pieturu tā paagrāk, cerībā, ka varbūt kāds jau būs. Ipriekšējā vakarā tā bik jautri ir gājis, šodien dikti vajag dūšiņu uztjūnēt, citādi darīt nu pilnīgi neko nevar- rokas trīc tā, ka pat pačurāt bail aiziet.
Pieturā tukšs kā izslaucīts, ja neskaita pāris vientuļu smēķgalu uz zemes.
Taču nē- pieturā iekšā pašā stūrī, kāds sēž.
Janka varen nopriecājas un traucas turp, vienu brīdi viņam pat liekas, ka jau redz- tas tak Saška!
Jau līksmu domu pilns, par salāpīšanos- kā abi nu brālīgi tukšos "Brāli" viņš pēkšņi atskārst- Bams!.., svešinieks.,,
Nekad iepriekš neredzēts purns. Kaut kāds mudaks no pilsētas, jocīgi saģērbies, savādās biksēs, kaut kādā debīli rakstainā kurtkā.
Droši vien pidars kaut kāds... taču šorīt cīnīties pret neliešiem kaku stūmējiem roka galīgi necēlās. Tādēļ Janka nolēma izmēģināt laimi- a moš iedos salāpītes?
Kas neriskē nevinnē. Tad nu savā sēcoši piesmakušajā balsī, Janka uzsāk bazaru ar svešo tipu.
- Labrīt Cilvēk!
- Labrīt..
- Uz Rīgu gaidi?
- Jā, uz Rīgu.
- Uz Rīg, tik viemactos nul piecās. A citreiz var kavēt.
- Tiešām? (Svešais satrauksts traucas, kājaas un metas pētīt sarakstu pie atobusu būdas sienas)
- Ā, tas jau vecais saraksts. Tagad ņihujā nevar saprast, bet vienpactos nul pieccās toč iet, ir braukts!
- Normāli.. tātad sanāk trīs stundas vēl jāgaida? Bet es domāju,.. tur taču astoņos rakstīts.
(turpinājums sekos)
Linkir doma

[1. Feb 2016|10:43]
baigais dolbaks nu jau kādu nedēļu
Linkir doma

melot sev [14. Jan 2016|00:17]
Tas kurš melo sev, citiem stāsta patiesību.
un otrādi
Tas kurš ir paties pret sevi, visbiežāk melos citiem.
Protams, ja pieņem, ka noklusēšana, vai faktu sagrozīšana ērtākā gaismā ir meli.
*
Piemērs:
Hmm... jāizdomā piemērs, kur gan dzīvē tā ir?
Link1 raksta|ir doma

Kārdinājums [8. Jan 2016|21:56]
Pateikt patiesību reizēm ir liels kārdinājums.
Tad kad tu zini vienkāršu lakonisku atbikdi, kas tas ir.
Bet kāds cits mocās neziņā. Vai brīnās. Vai nesaprot.
Tik ļoti liels kārdinājums ir paskaidrot.
Pateikt priekšā.
Bet pasakot- viss kļūst tik nejēdzīgs.
1. Var izrādīties, ka ir vēl kāds kas zin, vienkārši nesaka lai saglabātu pašcieņu- un tad tu viņu acīs būsi nožēlojamu banalitāšu bārstītājs.
2. Tu nolaupi otram noslēpumu. Varbūt viņš būtu daudz bagātāks, ar šo mīklu nodzīvojot un nekad neuzzinot. Atbildēti jautājumi- iztukšo.
3. Var izrādīties, ka tas ko zini- nemaz nav patiesība
a) tu kļūsi par idiotu citu acīs
b) samācīsi stulbības tam kurš nezina, un dezinformācija ies plašumā
4. pasakot patiesību- tās zinātāju skaits vairojas. Un kādas oriģināli ekskluzīvas zināšanas kļūst par popkultūru- tādējādi zaudējot cenu.
5. Dažreiz no patiesības sabrūk kāda sapņu namiņš un viņam vairs nav kur dzīvot.
6. Izzstāstot patiesību par to ko domā, nodoms zaudē spēku un ,azinās vēlme to realizēt.
7. Pasakot patiesību tu pats saproti- kas tevī notiek un no pasaku rūķa, pārvērties par rūgtu ciniķi, kas par visu ņirgājas.
Link2 raksta|ir doma

Daba un Humānisms [4. Jan 2016|21:19]
Ir brīži, kad pati daba, — piemēram, liela trūkuma, sliktu klimatisko apstākļu vai lielu neražu laikā, — zināmā mērā ierobežo iedzīvotāju
pieaugumu noteiktās valstīs vai arī attiecībā uz noteiktām rasēm. Daba to dara ārkārtīgi nežēlīgi, bet vienlaikus ļoti gudri. Tā neierobežo cilvēku radīšanas spējas, bet gan tā ierobežo jau dzimušo cilvēku izdzīvošanu. Daba pakļauj cilvēkus tik lieliem pārbaudījumiem un tādam trūkumam, ka izmirst un atgriežas zemes mātes klēpī visi nespēcīgie, neveselie cilvēki. Šajā gadījumā likteņa pārbaudījumus iztur tikai dzīvei vispiemērotākie cilvēki. Un viņiem, kas ir izturējuši tūkstošiem pārbaudījumu, un palikuši dzīvi, ir tiesības radīt jauno paaudzi, kura atkal un atkal tiek pakļauta pamatīgai izlasei. Daba ir ļoti nežēlīga pret atsevišķu indivīdu; tā bez žēlastības aizsauc prom no šīs zemes to, kurš nespēj izturēt dzīves triecienus.
Taču daba saglabā rasi, norūda to un dod spēku veikt lielākus darbus nekā līdz šim.
Iznāk tā, ka iedzīvotāju skaita samazināšana noved pie indivīda norūdīšanas, kuras rezultātā nostiprinās visa rase.
Citādi ir tad, ja cilvēks pats izdomā ierobežot dzimstību. Viņam nav dabas spēka. Viņš ir sagatavots no cita materiāla, viņš ir "humāns".
Cilvēks grib pacelties "augstāk" par bargo un gudro karalieni dabu, viņš neierobežo to cilvēku skaitu, kas spējīgi izdzīvot, bet gan ierobežo dzimstību. Cilvēkam, kas visu laiku redz tikai pats sevi, bet nevis rasi kopumā, tas liekas taisnīgāk un cilvēcīgāk nekā pretējais ceļš. Diemžēl arī iznākums ir pilnīgi pretējs.
Daba pieļauj pilnīgu cilvēku radīšanas brīvību, bet pēc tam visus tos, kuriem lemts dzīvot tālāk, pakļauj stingrai kontrolei; no milzīga indivīdu skaita tā atlasa labākos un dzīves cienīgākos cilvēkus; daba tiem dod iespēju kļūt par tālākās dzīves turpinātājiem. Taču cilvēks rīkojas gluži pretēji. Viņš ierobežo dzimstību un pēc tam visiem spēkiem pūlas, lai izdzīvotu katrs piedzimušais. Šāda Dieva gribas korekcija cilvēkam šķiet ļoti gudra, katrā ziņā humāna, un viņš priecājas, ka ir pārspējis viltībā dabu un pierādījis tās nespēju. Par to, ka patiesībā ir samazinājies gan iedzīvotāju skaits, gan arī pasliktinājusies atsevišķu indivīdu kvalitāte, mūsu "labsirdis", rīkodamies Dieva tā Tēva vietā, negrib ne dzirdēt, ne domāt.
Pieņemsim, ka dzimstība ir samazināta un dzimušo skaits sarucis. Bet šajā gadījumā taču dabīgā cīņa par izdzīvošanu, kuras laikā paliek tikai visstiprākie un veselīgākie cilvēki, tiek aizvietota ar centieniem par katru cenu "glābt" dzīvību vājākajiem un slimīgākajiem cilvēkiem.
Tādējādi tiek likti pamati paaudzei, kura nenovēršami kļūs vājāka un nelaimīgāka, kamēr mēs turpināsim ņirgāties par dabu un tās gribu.
Galu galā vienā jaukā dienā tāda tauta izzudīs no zemes virsas, jo cilvēks tikai noteiktu laiku var darboties pret dabas likumiem. Daba
atriebsies agrāk vai vēlāk. Stiprākā paaudze izspiedīs vājāko paaudzi, jo dzīvotdziņa beigu beigās pārvar visus šķēršļus, ko radījis atsevišķu cilvēku tā saucamais humānisms. Tā vietā nāk dabas humānisms, kas iznīcina vājo, lai doti vietu stiprajam.
AHMAC
Link4 raksta|ir doma

zvaigžņu kari [3. Jan 2016|23:56]
Nu beidzot sadomāju, ka rīt jāaizet uz- kultūras augstāko sasniegumu- zvaigžņu karu 7 daļu.
Tā kā režisors pirmradītājs atdevis režijas tiesības, kādam citam režisoram- papētīju kas šie abi ir.
Nu tā kā fonā vēl lasu Ādolfa cīņu- pievērsu uzmanību khm, khm... jautājumam..
Izrādās Lūkas, vāciešu pēctecis, ar kaut kādu vēl citu balto tautu sajaukumu.
Bet Abrams.. nu jā, papētiju ir no khm, khm.. gaismas spēkiem..
Interesanti būs redzēt - cik smuk lupate no to andel man tiks
*
Lai atsvaidzinātu atmiņu noskatījos 1983.g Džedaja agriešanos.
Vēl 90tos biju stāvā sajūsmā. Tagad tik ar pūlēm. Loģikas nekādas, baigi banāli un klišejiski viss likās, aktierspēle ar samākslota.
Laikam nevajadzēja skatīties, jo iekšējā mitoloģijā viss bija skaistāks.
Linkir doma

ilūzija [26. Dec 2015|23:34]
ilūzija, maigā ilūzija, ieajā mūs miegā saldā.
negribam mēs īstenību
negribam šo dzīvi skarbo
labāk sapnī šūpoties un uz tevi lūkoties
Linkir doma

navigation
[ viewing | 20 entries back ]
[ go | earlier/later ]