| Daba un Humānisms |
[4. Jan 2016|21:19] |
Ir brīži, kad pati daba, — piemēram, liela trūkuma, sliktu klimatisko apstākļu vai lielu neražu laikā, — zināmā mērā ierobežo iedzīvotāju
pieaugumu noteiktās valstīs vai arī attiecībā uz noteiktām rasēm. Daba to dara ārkārtīgi nežēlīgi, bet vienlaikus ļoti gudri. Tā neierobežo cilvēku radīšanas spējas, bet gan tā ierobežo jau dzimušo cilvēku izdzīvošanu. Daba pakļauj cilvēkus tik lieliem pārbaudījumiem un tādam trūkumam, ka izmirst un atgriežas zemes mātes klēpī visi nespēcīgie, neveselie cilvēki. Šajā gadījumā likteņa pārbaudījumus iztur tikai dzīvei vispiemērotākie cilvēki. Un viņiem, kas ir izturējuši tūkstošiem pārbaudījumu, un palikuši dzīvi, ir tiesības radīt jauno paaudzi, kura atkal un atkal tiek pakļauta pamatīgai izlasei. Daba ir ļoti nežēlīga pret atsevišķu indivīdu; tā bez žēlastības aizsauc prom no šīs zemes to, kurš nespēj izturēt dzīves triecienus.
Taču daba saglabā rasi, norūda to un dod spēku veikt lielākus darbus nekā līdz šim.
Iznāk tā, ka iedzīvotāju skaita samazināšana noved pie indivīda norūdīšanas, kuras rezultātā nostiprinās visa rase.
Citādi ir tad, ja cilvēks pats izdomā ierobežot dzimstību. Viņam nav dabas spēka. Viņš ir sagatavots no cita materiāla, viņš ir "humāns".
Cilvēks grib pacelties "augstāk" par bargo un gudro karalieni dabu, viņš neierobežo to cilvēku skaitu, kas spējīgi izdzīvot, bet gan ierobežo dzimstību. Cilvēkam, kas visu laiku redz tikai pats sevi, bet nevis rasi kopumā, tas liekas taisnīgāk un cilvēcīgāk nekā pretējais ceļš. Diemžēl arī iznākums ir pilnīgi pretējs.
Daba pieļauj pilnīgu cilvēku radīšanas brīvību, bet pēc tam visus tos, kuriem lemts dzīvot tālāk, pakļauj stingrai kontrolei; no milzīga indivīdu skaita tā atlasa labākos un dzīves cienīgākos cilvēkus; daba tiem dod iespēju kļūt par tālākās dzīves turpinātājiem. Taču cilvēks rīkojas gluži pretēji. Viņš ierobežo dzimstību un pēc tam visiem spēkiem pūlas, lai izdzīvotu katrs piedzimušais. Šāda Dieva gribas korekcija cilvēkam šķiet ļoti gudra, katrā ziņā humāna, un viņš priecājas, ka ir pārspējis viltībā dabu un pierādījis tās nespēju. Par to, ka patiesībā ir samazinājies gan iedzīvotāju skaits, gan arī pasliktinājusies atsevišķu indivīdu kvalitāte, mūsu "labsirdis", rīkodamies Dieva tā Tēva vietā, negrib ne dzirdēt, ne domāt.
Pieņemsim, ka dzimstība ir samazināta un dzimušo skaits sarucis. Bet šajā gadījumā taču dabīgā cīņa par izdzīvošanu, kuras laikā paliek tikai visstiprākie un veselīgākie cilvēki, tiek aizvietota ar centieniem par katru cenu "glābt" dzīvību vājākajiem un slimīgākajiem cilvēkiem.
Tādējādi tiek likti pamati paaudzei, kura nenovēršami kļūs vājāka un nelaimīgāka, kamēr mēs turpināsim ņirgāties par dabu un tās gribu.
Galu galā vienā jaukā dienā tāda tauta izzudīs no zemes virsas, jo cilvēks tikai noteiktu laiku var darboties pret dabas likumiem. Daba
atriebsies agrāk vai vēlāk. Stiprākā paaudze izspiedīs vājāko paaudzi, jo dzīvotdziņa beigu beigās pārvar visus šķēršļus, ko radījis atsevišķu cilvēku tā saucamais humānisms. Tā vietā nāk dabas humānisms, kas iznīcina vājo, lai doti vietu stiprajam.
AHMAC |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}