Medaļas otrā puse agri vai vēlu sākas, kad šī trāpīgā vērojuma spārnoti, konkrēti cilvēki (kuriem turklāt, ne vienmēr tā pa īstam un dabiski labi veiktos dabas un Darvina kunga dažādajos sietos) uzņemas šo dabisko dieva vai dabas darbu, un caur savas visnotaļ tomēr personīgās pieredzes un ierobežotās uztveres prizmu, pēc šaura kritēriju klāsta, sāk dabas vietā šķirot tos, kuriem būs dzīvot, un kam pienāksies "objazatelnije podzemeljnije procedyri dlja vsjeh krivih gorbatih".

Citiem vārdiem, nodod šo trāpīgo vērojumu, uzurpējot dievadabasdarvinadabīgāsatlases lomu sev (nezinot un neredzot VISUS mehānismus, kas šo atlasi virza un rada, jo tie ir plašāki par pašu). Radot manuprāt milzumu lieku ciešanu uz līdzenas vietas.

Grauds, kurš izlemj būt par sietu, līdz pats tiek aizmēzts brīdī, kad svārsts nāk ar dabisku pretvēzienu atpakaļ.

/a.g./

(Reply to this) (Thread)

Šinī prātojumā- jebkurš ir daļa no dabas. Un nav īsti pat izvēles, būt vai nebūt spēlē. Ja nedari neko- tevi nomāc. Ja cīnies, kļūsti stiprs un pastāvi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Stipri nomācošs skatījums - gladiatora acis arēnā..
Bet tur uzreizi prasās pēc skatītājiem, daudziem vai viena, kas izrādi vēro, nezinu, vai jūtot kādam līdzi vai nē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šo izrādi manprāt ļoti kvalitatīvi iestudēja ap 1940.gadu. Vismaz iesāka pēc šī scenārija.
Skatītāju un aktieru bija mijoniem.
Bet tad vienā brīdī kaut kas nogāja greizi.
Un tagad Vācijā piepildījušās Ādolfa pašas ļaunākās prognozes.

(Reply to this) (Parent)