| Nedarīt ir vairāk kā izdarīt! |
[19. Aug 2016|10:12] |
Cik milzīgs ir notikums, kas vēl nav pienācis!
Cik skaists un brīnumains ir cilvēks, kas nekad nav satikts, bet ir tikai sapņos.
Cik dižens ir darbs, kas kurš vēl nav izdarīts.
Tik daudz sapņu, tik daudz skaistuma- ar domu, par to kas būs, var dzīvot gadiem.
Var iztēloties tik daudz skaistu ainu. Tas dos spēku, dienai.
Bet cik skarbi aplaupa - pirmā reize. Ņem un izdari- un konstatē, nu nekas sevišķs jau nav. Varbūt satraukums uz īsu brīdi. Bet pēc tam- skarbā realitāte- nekas īpašs.
Varbūt rodas vēlme atkārtot- mazliet paiet atpakaļ, itkā mēģinot to pirmo reizi pārvērst atkal par sapni, bet nespīd- drīz jau brīnums par kuru esi sapņojis- kļūst par kaut ko parastu un garlaicīgu.
Un drīz jau jāmeklē, kaut kas jauns- kaut kāda jauna ideja, cilvēks, ceļojums, iedoma.
Tāpēc labāk nedarīt- nenotikušais notikums ir daudz vairāk, kā notikušais. Nenotikušais, var notikt bezgalīgi daudzu reižu tavā fantāzijā, un katru reizi tas kļūs aizvien skaistāks.
Kāpēc savi aplaupīt- izdarot? Izdarīs un viss! Izdarīto atpakaļ neatgriezt. Izdarītais atnes tukšumu. Gaidītais, bet nenotikušais - bezgalīgu sapņu pārpilnību.
Varbūt tu kaut kur dzirdi- kā kāds vīrietis noteic - stulbā vecene.
Varbūt kāda, pavecāka dāma - Vecais āzis.
Jā var jau teikt- tā ir īstā dzīve, īstā mīlestība. Realitāte. Un ir kas iefano par realitāti.
Bet varu teikt- ka tā realītātes apjūsmošana ir pat ļaunāka sevis mānīšana, par tā saucamo "tukšo sapņošanu"
Sapņojot, tu pats esi radītājs. Realtātē- tev visi apstākļi jau ir gatavi, var kaut ko darīt- bet tāpat tūkstošiem ierobežojumu tevi noliek pie vietas. Realtātē- lielā Likumsakarību sistēma- tev tāpat pateiks- būs tā. Un tad cilvēks sākumā satriekts un salauzts pēkšņi sagudro mierinājumu- realitātes skatistums, šeit un tagad, īstais mirklis. Ir kas pat runā par mirkļa apastādināšanu. Nu vai nav smieklīgi? Nu tāpat skaidrs, ka otro reizi- nebūs nedz tādas sajūtas nedz mirkļa. Un mirklis ja daudz maz veiksmīgs, bijis paliks tikai atmiņā. Un otriez tās spilgtās sajūtas neatnāks nekad. Un tā rodas tie, kas kaifo ar nostaļģiskām atmiņām- toreiz bija, toreiz gan bija laiki. Un protams izpušķo, notikušo- un tāpat atkāpjas no tās īstenības, kas bija toreiz. Nedaudz smirdoša un skarba. Atkal nonākot pie tās pašas sapņošanas- tikai viena problēma- sapņojot par notikumiem kas jau bijuši, lai kā censtos- būs ierobežojošie fakti. Turklāt, nāk klāt apziņa- ka tas jau ir bijis...
Tāpēc - tie, kas šķietami neko nav piedzīvojuši, iespējams ir daudz bagātāki- savā dzīves nepieredzētībā, par tiem kas nobaudījuši realitātes sūro zupu. |
|
|
