maza, maza, maza, maza, maza..
sīkā es vēl esmu. vēl dzīvi nezinu. vēl nē..

Mans kaķis šorīt noķēra peli. Mūsu dzīvoklī. Es vēl biju pa pusei aizmigusi, kad izdzirdēju rūkšanu, līdzīgi, kā to suns dara. Atveru acis, skatos - mans kaķis, laikam, traks palicis, tur kaut ko zobos un rūc. Bet kad pamanīju, ka tam kaut kam ir arī aste un mazas ķepiņas... Nē, mīlīši, to sajūtu nevar aprakstīt. Toties kaķis tā arī pa skapjapakšu ņēmās, kad vēl gāju uz darbu. Laikam grib atrast vēl kādu, ko nožmiegt..

Ai, neko

Mācīšos itāļu valodu. Pašmācības ceļā. Redzēsim, cik tālu tikšu.

noplēst ādu jau nav nekāda lielā māksla. sēdi un klusiņām skrubini. asinis apturēt - to gan vajag mācēt!

slapjas kājas. jāgaida tik iesnas. Laipni lūgtum! esmu sagatavojusies..

ja pārāk daudz noliecas uz priekšu, var zaudēt līdzsvaru. visam ir savs laiks un sava poza.

Tas ir tāds jauns dzejas veids - rakstīt tā, lai citi nesaprot? Nekad neesmu pretendējusi uz to, ka izprotu un saprotu dzeju. Bet pēdējā laikā tādas vārsmas vien ir - salikti kopā skaisti uzrakstīti teikumi, kas, izņemot rakstītāju, nevienam neko nenozīmē. Bet ja jau gribas saglabāt tik lielu anonimitāti, lai citi neatpazīst notikumus un nesajūt izjūtas, varbūt labāk tos dzejoļus krāt kaudzītē mājās uz skapja augšas? Nav jau tā, ka esmu piekritēja vecajam dzejošanas veidam - resp., kur katrs dzejolis ir stāsts, kur ir atskaņas, kur var saprast, kas ar to ir domāts (ne jau tā, ka ar pirkstu iebaksta un saka: "te ir šitā"). Man kaut kā grūti saukt par dzeju parastu tekstu, kurš saskaldīts pa rindām, kur katra rinda pati par sevi kaut ko varbūt arī nozīmē, bet kopumā rada nesakarīgu domu jucekli.

Tas tāds tīri subjektīvs viedoklis.

I'm spitting in the wind

Paskaties pa logu, tikai never ciet acis. Tas nav, ko tu domā. Tur vējš skrien pie tevis ar puķji pogcaurumā..