| Tas ir tāds jauns dzejas veids - rakstīt tā, lai citi nesaprot? Nekad neesmu pretendējusi uz to, ka izprotu un saprotu dzeju. Bet pēdējā laikā tādas vārsmas vien ir - salikti kopā skaisti uzrakstīti teikumi, kas, izņemot rakstītāju, nevienam neko nenozīmē. Bet ja jau gribas saglabāt tik lielu anonimitāti, lai citi neatpazīst notikumus un nesajūt izjūtas, varbūt labāk tos dzejoļus krāt kaudzītē mājās uz skapja augšas? Nav jau tā, ka esmu piekritēja vecajam dzejošanas veidam - resp., kur katrs dzejolis ir stāsts, kur ir atskaņas, kur var saprast, kas ar to ir domāts (ne jau tā, ka ar pirkstu iebaksta un saka: "te ir šitā"). Man kaut kā grūti saukt par dzeju parastu tekstu, kurš saskaldīts pa rindām, kur katra rinda pati par sevi kaut ko varbūt arī nozīmē, bet kopumā rada nesakarīgu domu jucekli.
Tas tāds tīri subjektīvs viedoklis. |
Un man šausmīgi nepatīk nososdoši vispārinājumi.