Būt par mammu ir forši. Īpaši tagad, kad Viņš man smaida pretī savu dievīgi mīļo smaidu, kad sasmejas un tad it kā sakautrējas, kad aptausta un appēta mani, kad skatās man acīs un savā valodiņā kaut ko stāsta, kad laiž siekalu burbuļus, arī kad raud un grib pie manis.. grib, lai viņu samīļo vienīgais cilvēks, pie kura ir labi un droši (arī pie tēta, protams, bet mammai ir viens liels bonuss - pups :) ) Un tad es saprotu, ka nevienu nekad tā neesmu mīlējusi kā savu puiku. Tas ir kaut kas īpašs un neaprakstāms.