Es atkal neatvados

maza meitene

spēlē paslēpes

ielas galā

maniaks

tai pievienojas

viņa bēg

paklūp un sasitas

asaras sajaucas

dubļos un pasakās

kaut kur skan mūzika

nāve kā kino

šodien dzirdēju stāstu par kādu gaiši rudu runcīti, kuru saimnieki bija izlikuši uz ielas, vēl pavisam pusaudzi. viņš bija izrādijies lieks, un viņiem likās, ka gan jau kāds to pieņems... kāds varbūt arī būtu paņēmis, jo runcītis bija skaists, ar mīkstu, pūkainu spalvu un saritinājies izskatījās apaļš kā apelsīns, taču runcītis nevienu vairs negribēja. viņš šņāca un dzina visus projām, un iebēga pagrabā, kad kāds cilvēks bija viņam pārāk tuvu. un viņam likās, ka tikai pagrabs vairs spēj būt labs un saudzīgs. un vai tad ar cilvēkiem nav tāpat? viņi tikai izaug lieli un vairs nebēg pagrabos, bet ņem un atriebjas...un nav īsti svarīgi, kam - cilvēkiem...un tad mēs, gudrie cilvēki, tikai dumji un pavirši brīnāmies, kur tik nežēlīgi ļaudis rodas...un gribam, lai viņus pakar un nošauj. un esam aizmirsuši, ka ir kāds, kas viņus reiz iedzinis pagrabā. un zini, Žak, ne jau bērni ir jāglābj, jāglābj ir viņu vienaldzīgi aizejošie tēvi un mūžīgā maiguma pusbadā dzīvojošās mātes. ir jāglābj arī visi tie, kuru acu priekšā ir šīs mazās, tik tikko ūdeņos nonākušās laivas piesmeļas pilnas...un vēlāk tās visu dzīvi pavada, nevis lai pārtaptu kuģos, bet cīnoties, lai nenoslīktu. tu jautāsi, kā? vienkārši...ierādiet viņiem, kā nenovērsties spējat un protat jūs...reizēm viņiem tikai vajag noskatīties.

es atkārtošos: sevī var noslīkt ja neproti peldēt.

ja aizver acis un ieklausās, var dzirdēt kā laiks tek garām.

Z-svētku noskaņas nav, tomēr mājās ir kaut kas tāds brīnumains.

Dzirdot par labiem darbiem smaidu, tomēr uzskatu, ka šī labestība vajadzīga ne tikai pirms Ziemassvētkiem, bet visu cauru gadu.

nesanāk man te jaunas dzīves veidošana :D nu labi, nekā nopietna jau nav - gribēju jaunu klabi(personīgu apsvērumu dēļ) bet nevaru un nevaru iejusties. Vispār es esmu slima un man ir kaut kas, kas saistīts ar deguna dobuma iekaisumu, tāpēc jau kopš otrdienas vāļājos pa gultu un atceroties A. piektdienas vakara jautājumu: Nav bail saķert angīnu vai kko tādu? nāk ironiski smiekliņi. Vispār šie nesolās būt mani vislabākie un tiri piri Ziemassvētki, bet svarīgākais ir tas, ka es varēšu aiziet uz dievkalpojumu kopā ar mammu :)

Ziniet ko? Man beidzot gribas atsieties no visiem tiem pretīgajiem pinekļiem un vienu reizi mūžā sajusties laimīgai. Pašai un patiesi. Nesen man kāds labs draugs teica: Ir Advente - padomā par to. Vairs nekādu skrējienu, nekādu dzīšanos vai sekošanu. Tā būšu es - mazliet muļķe, mazliet traka, reizēm nejūtīga, bet citreiz kā jūtu sensors. Es gribu būt es.

Jauki, kad kāds no sirds pavaicā: Kas noticis? Padalies ar mani.

You made my day :)

citur.

Vai Tu zini kur ir tava sirds?

Ko Tu darītu, ja līdz Tavai nāvei būtu atlikusi viena stunda?

Es tikko runāju ar pavasari

 

Viņš teicās bijis

Gaidījis un aizgājis pie tiem,

kas gaida.

 

Vai tad mēs negaidījām?

 

Mēs tikai nevarējām sagaidīt

Un gājām pretī,

Pa paradumam

Aizslēgdami durvis.

 

Lai nu ir kā visiem.

 

Un gājām putenī –

Ar apkaklēm, kas uzslietas,

Un plecs – uz priekšu.

 

Kā visi iet.

 

Un tā mēs ceļā izmainījāmies

Un pavasarim

Garām pagājām.

 

Kā visi paiet garām putenī –

Ar apkaklēm, kas uzslietas,

Un plecs – uz priekšu,

Pa paradumam

Aizslēgdami durvis.

 

Lai nu ir kā visiem.

 

Un pavasaris tagad tiks

Tik vien,

Cik visiem.