Es atkal neatvados

lietas var atdot, arī neizsaiņotas grāmatas ar neizlasītiem novēlējumiem, bet atmiņas paliks tik un tā.

vakar man gribējās izraut pašai savu dvēseli laukā no krūtīm.
šodien ir vienkārši skumji. kamols kalā un tāpēc nevar parunāt.

Ir cilvēki, kurus pēc kāda laiciņa nesatikšanas jau baidos satikt, jo tas smalkais pavediens par to, kādi viņi ir, zūd.

Viņš piecēlās

Viņš uzlika cepuri

Viņš uzvilka lietusmēteli

Jo lija

Un viņš izgāja

Lietū

Nesakot ne vārda

Neatskatījies

Un es iespiedu galvu savās

plaukstās

Un raudāju

kliegt līdz sāpēm plaušās.
un tomēr, pašu skaistāko mums nevar ne aizliegt, ne nolaupīt, ja vien paši esam gatavi to atrast un nosargāt.

Tas viss par M. Freimaņa nāvi lika aizdomāties par to, cik ātri un vienkārši var izdzist dzīvība.

lūk tā, bro!

kas notiktu, ja visi sapņi piepildītos?

ko varētu likt iekš skolas 80 gadu jubilejas avīzes izdevuma, m?

man laikam ir piemetusies hroniska neizgulēšanās. vakar nogulēju gandrīz visu dienu, mazliet pastrādāju ar prezentāciju un gāju gulēt, šorīt pamododos un atkal jūtos neizgulējusies un nogurusi.

pasaule ir domāta mīlestībai.

nav ko teikt, jo vārdi tik greizi, kā ģīmji šķībos spoguļos.

vai šī būtu kāda sapulču nedēļa, ko?

dienas joks: sēžu pašpārvaldes sapulcē kopā ar direktoru un skolas vadību, pēkšņi iezvanās telefons, es izeju ārā no kabineta parunāt, zvana kāds mans labs draugs lai pavaicātu ku es esot nolikusi viņa bikses, kuras apmēram pirms trim! mēnešiem atstāju teātra istabā un biju pilnīgi pārliecināta ka viņš tās jau sen paņēmis.
Šodien uzzināju, ka uz Briseli braucu martā :)

labs darbiņš kas padarīts :)

pirmdienas nav manas mīļākās dienas. un šī pavisam noteikti nebūs viegla pirmdiena.

šim rītam.

Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.