Es atkal neatvados

vakaram.

nevaru izstāstīt pasaku

ko atradu tevī

 atkal man sirdī

 spoguļa šķemba

rīt modīšos viena

zem pelēka rīta

ne vīna

 ne rožu

vien netīra

ziema.

Tātad rīt "Smārts" par to domājot atkal galvā nāk frāze - Nu kur es esmu iepinusies?!
Bet, turiet īkšķīšus :)

Šodien aizpildīju LU piedāvāto testu, lai atrastu sev piemērotu studiju programmu. Viņi man uzrādīja: pirmkārt teologus, otrkārt filologus. Par abām programmām esmu iedomājusies jau pirms kāda laiciņa, bet ne uz vienas pusi tā īsti nosvērusies nebiju, vēl jau ir doma par aktieriem un teātra kritiķiem, un arī pašām pārdomām vēl laika gana, bet gribas tikt ar sevi skaidrībā. Kas es esmu?

šorīt esmu mājās viena, pamodusies agri. kārojas ūdeni.

brīvdienu dilemma: palikt siltā gultā ar grāmatu vai ieiet karstā un pēc ziediem smaržojošā putu vannā

Daudz dziļāk tas,

Kas nepateikts

Mīt neredzamā godībā

Un tikai Viņš zin kurp tev iet

Kur apmaldīties,

Celties, krist

Un kā būt gaismai melnās

ēnās.

Un tikai Viņš zin tavus ceļus

Jo Viņa ceļi ir neizdibināmi.

ahhhhhh

jāmācās kulturoloģijas/vācu valodas/matemātikas kontroldarbiem, bet nevaru izvēlēties - gribu pagulēt vai paskatīties tv?

''šodien dzirdēju stāstu par kādu gaiši rudu runcīti, kuru saimnieki bija izlikuši uz ielas, vēl pavisam pusaudzi. viņš bija izrādijies lieks, un viņiem likās, ka gan jau kāds to pieņems... kāds varbūt arī būtu paņēmis, jo runcītis bija skaists, ar mīkstu, pūkainu spalvu un saritinājies izskatījās apaļš kā apelsīns, taču runcītis nevienu vairs negribēja. viņš šņāca un dzina visus projām, un iebēga pagrabā, kad kāds cilvēks bija viņam pārāk tuvu. un viņam likās, ka tikai pagrabs vairs spēj būt labs un saudzīgs. un vai tad ar cilvēkiem nav tāpat? viņi tikai izaug lieli un vairs nebēg pagrabos, bet ņem un atriebjas...un nav īsti svarīgi, kam - cilvēkiem''

šodien, kad nācu mājās no skolas (ap sešiem)biju pamatīgi nosalusi, iegrimusi domās par to, kas vēl jāizdara un gāju nodūrusi acis. tad pamanīju, ka zeme viz. tas no nesen uzsnigušā sniega, kas krēslā un laternas gaismā izskatījās tik neparasti. bet tas man kaut kādā ziņā atgādināja kadrus no bērnības - ļoti, ļoti laimīgus. un es apstājos . stāvēju mazas taciņas vidū, smaidīju un jutos kā pati savā pasakā ar laimīgām beigām.

baigi, baigi auksti.
sēžu mājās un drebinos.

tātad "black swan" noskatījois līdz vietai, kur kāda sieviete ar nagu vīlīti sev pārdūra vaigu un izdūra aci. tālāk neizturēju.

brisele tikai decembrī. damn, vēl viss gads!

ar katru nākamo nakti mani sapņi kļūst baisāki un jocīgāki