Es slēpju savi uzskūpstīto seju
aiz ēnām, meliem, pārskūpstītām rokām,
un mani vārdi dejo riņķa deju
bez sākuma un gala apkārt tavām mokām,
mans mīļotais un mūžam neskūpstītais.
Mēs pieklājīgi paliksim līdz nāvei -
vai ne? - bet lai mūs nosit viena strāva
vai katru savā gultā savandītā
lai vienā stundā mēnessirpis nopļauj.
Es visu lēno mūžu tava topu.
(A. Aizpuriete)
Comments