Es atkal neatvados

Es slēpju savi uzskūpstīto seju

aiz ēnām, meliem, pārskūpstītām rokām,

un mani vārdi dejo riņķa deju

bez sākuma un gala apkārt tavām mokām,

mans mīļotais un mūžam neskūpstītais.

Mēs pieklājīgi paliksim līdz nāvei -

vai ne? - bet lai mūs nosit viena strāva

vai katru savā gultā savandītā

lai vienā stundā mēnessirpis nopļauj.

Es visu lēno mūžu tava topu.

                            (A. Aizpuriete)