Augsti godātā akadēmiskā saime, kolēģi, domubiedri un draugi! Man jāatzīstas jums visiem un arī pašam sev,ka ir grūti dalīt atbildību par notikumiem, kas notikuši pirms divdesmit
pieciem gadiem, kad toreizējā Zinātņu akadēmijas vadība un nomenklatūras akadēmiķi 1991.–1992. gadā nezināmu labumu vārdā, bet varbūt kāda ārēja režisora diktētu motīvu vadīti, rosināja akadēmiju pārveidot par personālo akadēmiju “pēc rietumvalstu parauga”.
Praksē tas nozīmēja izstumt no valsts pārvaldes un nobīdīt malā valsts spēcīgāko ekonomiskās attīstības instrumentu – akadēmisko intelektu – un paralizēt
neatkarību atguvušajai zemei tās attīstības dzinējspēku. No politiskās varas puses
šo iznīcinošo rīcību sankcionēja pārejas perioda valdības vadītāji, kuru sekotāji
turpināja Zinātņu akadēmijas īpašumu, institūtu, laboratoriju atsavināšanu un
iekārtu iznīcināšanu līdz tādai pakāpei, ka marginalizētā Latvijas zinātnes
infrastruktūra un zinātnieku emigrācijas novājinātais personālsastāvs zaudēja
ietekmi uz valsts ekonomisko izaugsmi. Šīs diversijas sekas mēs izjūtam
vēl šodien valsts tehnoloģiskās un industriālās infrastruktūras trūkumā, kā
rezultāts ir nespēja sekmīgi izmantot atlikušo zinātnisko potenciālu inovatīvas
uzņēmējdarbības kāpināšanā.
Tags: Latvijas Zinātņu akadēmija, Ojārs Spārītis, valsts