: II. Govs vārdi.
9014. Govīm dod parasti vārdus
pēc tām nedēļas dienām, kad vi-
ņas rādījušās: mandala jeb pir-
mala, otaļa, trešaļa, cekula, piek-
tala, sestala, svētala. Tā kā nu ar
šiem vārdiem vien nepietiek, tad
viņas nosauc arī pēc spalvas: du-
mala (tumši brūna), slaune (ar rai-
bumiem pie pakaļas sāna), rai-
bala, zvaigala (ar laukumu pierē),
zīmala (ar kādu sevišķu zīmi).
Melnu govi mēdz saukt par vabuli
jeb skudri, sirmu par briedalu un
raibu arī par cielavu. [Sal. zirgs.]
/P. Š., Rauna./
9014. Govīm dod parasti vārdus
pēc tām nedēļas dienām, kad vi-
ņas rādījušās: mandala jeb pir-
mala, otaļa, trešaļa, cekula, piek-
tala, sestala, svētala. Tā kā nu ar
šiem vārdiem vien nepietiek, tad
viņas nosauc arī pēc spalvas: du-
mala (tumši brūna), slaune (ar rai-
bumiem pie pakaļas sāna), rai-
bala, zvaigala (ar laukumu pierē),
zīmala (ar kādu sevišķu zīmi).
Melnu govi mēdz saukt par vabuli
jeb skudri, sirmu par briedalu un
raibu arī par cielavu. [Sal. zirgs.]
/P. Š., Rauna./
: Asiņainie zīmogi
"Kas tad īsti ir Mozus sestā un septītā grāmata?", vēsturnieks sarunu sāk ar jautājumu. "Tā ir daļa no maģiskās beletristikas, kuru izplatīja Rietumeiropā no 15. līdz 18. gadsimtam. Tolaik tā sauktās burvju grāmatas, kuras dēvēja par grimuariem, bija ļoti populāras. Arī latviešu folklorā minēti gadījumi, kad šīs grāmatas gluži vienkārši tika pirktas tāpat kā pūķi (jāpaskaidro – pūķis latviešu mitoloģijā ir gars, kas zog kaimiņiem labību, gaļu, kā arī citas mantas, ko atnes savam saimniekam). Nu, lūk, kā minēts teikās, gan šos pūķus, gan melnās grāmatas, kas saimniekam varēja bez piepūles nest bagātību, varēja nopirkt Rīgā par lielu naudu. Iespējams, veikli cilvēki, pārdodot melnās grāmatas, itin labi nopelnīja. Jo klīda runas, ka grāmatām piemītot ļoti liela varenība – ar to palīdzību varēja izsaukt mirušo garus, atrast apslēptas mantas, pārvērst mazvērtīgus materiālus zeltā, pasargāties no zagļiem un lodēm. Skaidrs, ka šādi nostāsti uzsita grāmatām lielāku cenu, un tām bija labs noiets."
"Kas tad īsti ir Mozus sestā un septītā grāmata?", vēsturnieks sarunu sāk ar jautājumu. "Tā ir daļa no maģiskās beletristikas, kuru izplatīja Rietumeiropā no 15. līdz 18. gadsimtam. Tolaik tā sauktās burvju grāmatas, kuras dēvēja par grimuariem, bija ļoti populāras. Arī latviešu folklorā minēti gadījumi, kad šīs grāmatas gluži vienkārši tika pirktas tāpat kā pūķi (jāpaskaidro – pūķis latviešu mitoloģijā ir gars, kas zog kaimiņiem labību, gaļu, kā arī citas mantas, ko atnes savam saimniekam). Nu, lūk, kā minēts teikās, gan šos pūķus, gan melnās grāmatas, kas saimniekam varēja bez piepūles nest bagātību, varēja nopirkt Rīgā par lielu naudu. Iespējams, veikli cilvēki, pārdodot melnās grāmatas, itin labi nopelnīja. Jo klīda runas, ka grāmatām piemītot ļoti liela varenība – ar to palīdzību varēja izsaukt mirušo garus, atrast apslēptas mantas, pārvērst mazvērtīgus materiālus zeltā, pasargāties no zagļiem un lodēm. Skaidrs, ka šādi nostāsti uzsita grāmatām lielāku cenu, un tām bija labs noiets."