mēs šonakt "pārvācāmies". pārstiepām mežoņa gultiņu un paši iekārtojām guļas vietu uz puzles paklājiņa. jo, lūk! škiet (paļaujoties uz deguniem), kāds ir nomiris kkur zem grīdas, pagrabā vai kā tamlīdzīgi. burrrrvīgi!
pēdējās nedēļas laikā kūkas es cepu vai ik dienu. pa šo laiku sacepts - "Melnais Rūdolfs" - Napaleons (pēc vecmammas receptes) - rikotas melleņu kūka - kefīra kūka - burkānu/ananāsu kūka - rikotas/ananāsu kūka tagad jāsaņemas un jāsāk apgūt gaļas gatavošanas noslēpumi. vistas fileja vienkāršā vairs nav interesanti, lai gan garšīgi bet man no gaļas "bail".
vajag pārmaiņas. tik daudz negatīvu emociju sakrājies, ka pamazām pārvēršos par kašķu vāceli. jau pāri malām ies. dusmas. aizvainojums, nepatika burbuļot burbuļo. bet kur tad viss jaukais un labais?!
zemenes cauru nakti! krājumi ziemai sataisīti. un ne jau tāpēc, ka esmu čakla. tāpēc, ka esam slinki un visu dara pēdējā brīdī. bet labi padarīta darba sajūta ir!
ik pa brīdim izdodas noķert to sajūtu, ko vēlos radīt savā ikdienā. bet tikai kā garām skrienošu smaržu, garšu. man ir dikti smukas kafijas krūzes. nejauši atradu tieši tādas kādas gribēju un nepalaidu garām izdevību iegādāties.
tas ir izmisums par notiekošo, kas liek cilvēkiem rakstīt ķengājošus komentārus pat pie ēdienu receptēm? vai vnk komentētāji tā ir tāda suga, kam patīk visus un visu nod...t?
no rīta uz paša augšējā virtuves plaukta ieraudzīju šokolādes papīra maliņu, bet nepaguvu palurēt. un visu dienu mocījos ziņkārē, vai tiešām esmu tur AIZMIRSUSI šokolādi! un beidzot tiku apskatīt. un tiešām! biju AIZMIRSUSI par veseliem 4 šokolādes gabaliņiem!
ja pēkšņi rīts sākas ap desmitiem, nevis ap septiņiem, kā pierasts, tad ir sajūta, ka puse dienas jau ir nogulēta. un ir dikit grūti saņemties ko prātīgu izdarīt.