reizēm smiekli sākas no nekā, tos iekustina sīkumi un tie ir lipīgi. tikko ar tādiem aplipināju māsu runājot pa telefonu. tagad telefonsakari ir inficēti ar smiekliem.

mans vasaras vēstnesis ir bezdelīgas. un tās ir klāt.

ledusskapī stāv šokolādes kūka un mani kārdina!

līdz šim pavasarim nezināju, ka ceriņi var TĀ smaržot! vai līdz šim nebiju bijusi pareizajā vietā un pareizajā laikā. šķiet, šejienes iedzīvotāji centušies atdzīvināt savu pelēko betonu mūru rajonu. šobrīd šeit ir skaisti.

tik tak!

eeemm, šķiet esmu kļuvusi šausmīgi prātīga! agrāk uz ašajām idejām es biju knašāka....

protams, tad kad es braucu uz mīļako Rīgas daļu, ārā nav saules! tā nav godīgi.

sēžu, domāju, rēķinu, rakstu, plānoju. varbūt kādreiz arī kkas sanāks.

agrs, miegains, saulains, sentimentāls, rotaļīgs, salds, gaidošs šis rīts.

pie Sarkandaugavas pārbrauktuves mazās, dzeltenās baznīcas, egles izskatās tik mīkstas un maigas, ka tā vien gribējās tām pieglaust vaigu.

kad sāku kārtot mežoņa spēļu boulingu pēc krāsām, sapratu, ka ar manu kārtības mīlestību IR jāpiebremzē.

brīdis netraucēta miera. šajā dzīves posmā šādi vienatnes brīži ir zelta vērti. bet viss ir pārejoši.

tā meitene autobusā, kas skaļi klāstija līdzbraucējam, kādu hamburgeru viņa nesen ēda un kādu "gastronosmisko orgasmu" viņa no tā guva ir:
a)perversa
b)nelaimīga, jo nekad dzīvē nav baudījusi īstu ēdienu
c)abi iepriekšēkie varianti

tā kā mūsmājās nav TVkastes, jāskatās veļasmašīna.

pēdējā laikā (lasot, klausoties) sāk šķist, ka būt emocionālam - tas ir stulbi, būt optimistam - idiotiski.
ja tā, atzīstu - esmu stulba un idiote. un vēl arī naiva, bērnišķīga. un ar to lepojos!

visizturīgākās kedas es pirku Krāslavā. Visneizturīgkās Matīsa tirgū.

iesnām ir viens liels mīnuss. tās aizdambē visus galvas dobumus pilnus ar muļķibām, līdz galva sāk sāpēt.

mēness šovakar kā liela dzeltena bumba pamazām izlīda no koku aizsega pie ezera. ik pa brīdim aizsedzoties ar mākoņu strēbelēm.

gibās to kā nav. kafiju.

būs salda, salda mannā putra.