man lūdzu 100g!

lai gan saprotu, ka līdz tam vēl tālu, bet ārā jau skan pēc pavasara - pak! pak! pak!

jēe, šādi rīti ir ok!

šodien ejot pa pilsētu, asfalts izskatījās, kā aukstumā nokaitēts metāls.
un šonakt visas mājas skaņas šķiet skaļākas un biedējošākas. tik ļoti esmu pieradusi nebūt viena. viena mājās. toties man ir filmu un kakao vakars zem siltas segas mierā un klusumā. un sestdienas rīts būs jauks.

dabūju darbnīcā kaut kādu portatīvo, savedu kārtībā internetus, logojos iekšā, a tur - user: sanomi, psw: ******.
ciba ir visur!

varu sev uzsist pa plecu, šī gada Ziemassvētku apņemšanās (viena no) ir izdarīta! ledusskapī dziest pašas taisītā piparkūku mīkla. un garšo labi!

mana lielākā šī brīža vēlme ir palīst zem segas un aizmigt ar grāmatu rokās, un gulēt, kamēr vairs nenāk miegs. šķiet, šo vēlmi es varēšu īstenot pēc gadiem padsmit :/

šādas galvassāpes mani nav mocījušas gadus divus. jēziņ!

es vairs nespēju dusmoties, tagad mani sāk pārņemt skumjas un mērens izmisums.
jāsameklē kāds likumus un pabalstus saprotošs cilvēks.

man šodien būs brīvdiena!

sāk parādīties lampu drudža pazīmes.

Balts jaunā gada sākums

šorīt atradu sev sirmus matus.

kā lai tiek ar sevi galā?
ar vēlmi par visu un visu laiku žēloties.
nevaru vairs atrast to Pollijas (vai Polīnas?) sindromu.

šonakt sapņoju par ziedošiem jasmīnkrūmiem oktobrī.

saņemšos un klusēšu. nekādu komentāru.

nenotiek nekas slikts, bet nevarētu teikt, ka arī kas ļoti labs notiek. ikdienas rutīnas. regulārā laika trūkumā. un miega badā.

ilgi vakari un agri rīti.

esmu pasākusi dzīvot visa kaut kā trūkumā - laika, naudas, ideju, vēlmju.... tāds ieildzis, neauglīgs sevis žēlošanas periods. un tā vietā, lai pavadītu laiku vērtīgi, es turpinu to izšķiest ikdienas atkārtojot vienu un to pašu, lieliski saprotot, ka tas nav tas, kas jādara patiesībā.

sāp kājas un nekas nav kā vajag.