vakardienai nebija ne vainas, šodienai nebija ne vainas, tik mani satrauc fakts, ka nespēju noticēt un sākt ko darīt lietas labā ko par mācībām sauc.
februāris vēl dažas dienas slinkošu un tad sākšu maratonu arī arhīvs būs nepieciešams.
gribās vairāk padancāt. gaidu kādu dancājamo koncertu.
šobrīd man ļoti skaisti stāv mati, bez ieveidošanas. :D

nu labi ko lai raksta, nu ne jau wīīī, bet bija jauki.
visstulbākais šajā situācija ir tas, ka es sāku domāt , ka es nezinu ko es gribu. pašlaik ir iestājies gribēšanas krahs.un sasodīti man tas nepatīk. kā ne cepta ne vārīta ripoju pa pasauli.

aj nu labi, ko es tur vairs.nespēju noticēt brīnumam, kkam jaukam un skaistam. un kur es tāda palikšu, kas ar mani notiks?
piecēlos, aizbraucu uz baseinu, satiku Kat un And apēdaamies, aizgāju uz lekciju, sašvīkāju burtnīcu un labi ka mūzika tev ir līdz, tas līdz, palīdz. pret slikto noskaņojumu.
vakara kkurp jādodās, lai mājās netiktu tupēts, taču naudas ta nav.

nē nē jauks vakars. patiešām
tik tik, man kkas grauž, tas ko redzēju mājās un tas, ka pūķis baisulis klusē un es jau netaisos pirmā sākt pīkstēt.
un vēl mani kkas neapmierina tikai nesaprotu kas.
es baidos pārāk daudz.pārāk daudz no maznozīmīgām lietām, kuras man šķiet ir nozīmīgas.
sasodīts putra galvā.
neziņa, kas būs.

labi es sapratu alison rakstu taču pēdējais rebekas raksts man tirpu uzdzina un ceru, ka nepareizi sapratu....
un es un es šodien melanholijā ieeju, atļaujoties.

kas to būtu domājis, ka tik labi būs pavadīts 12 feb, bet vislabākais ka tam ir turpinājums :)
mazliet smaidu....

es nopērku biļetes uz Milānu, bet šie negrib braukt... katram ir savi priekštati par pārsteigumiem. žēl , ka tieši tagad nesakrita un mēs tik pat koopīgi un aizrautīgi nepriecājāmies kā to darīju es pirms viņiem paziņoju, ka būs jābrauc uz milānu. bet viņi brauks, tik tagad es jūtos stulbi, kā kko būtu uztie[usi uz kakla.
man vajag kko.rīt jau rīt reel big....es ceru ka ar to būs pārgana.

nenormālās anorektiķes un viņu sarunas :D

ir tādi cilvēki, kas otram atstāj rētas. varbūt pat negribot. bet vistrakākais ir izdomāt tam kuram tās rētas palikušas kā tās sadziedēt.
to es tagad mēģinu arī saprast. izdarīt.pagaidām nesanāk.
murgos rādās, bet vaļā netiek.ir no dzīves prom, bet atmiņās atsauc.
kāpēc nav atmiņu dzēšamā atmiņa, laikam , lai būtu intresantāk un spētu ko mācīties.

jāuzraksta cv beidzot takš un vīza jāaizpilda, jāpaskatās un liederīgi jāpasēž netā ko tu koalāču zemē varētu darīt.


pašlaik slinkums. un gaidu nobeigtības sajūtu.
un vienmēr kad tu kko nogriez fiziski, kkas sāk pietrūkt garīgi, bet ideja laikam ir likt kko jaunu vietā.

bet tā viss ir tīri tā neko.

sūda mācības tikai tādēļ , ka man ir 6 un es nešpikoju sanāk, ka ir kopējā vidējā švaka un netieku tajos kursos kur gribēju, esmu patiesi nikna....fak

jūtos citādāka, labā nozīmē :)
mēģinu ieskaidrot, ka spēšu izturēts 4 stundas, kas šodien jānovada.
un jā, pirmoreiz braukšu ar sab trans uz darbu. tas ir tik, tik... (buržujs)
un vēl ārā vējo, trazki vējo. un ir tumšs

tikai kušs, es rīt atvados no saviem matiem. apnika, nav skaisti, un vajag pārmaiņas.

parastāka nemēdz būt, tikai cepu kanēļa kūku. :)

vakardiena bija caurmērā šausmīga, kas vairāk vai mazāk saistīta ar smadzeņu miekšķēšanu, ilgi nebiju pavadījusi tik ilgu laiku pie tv
pa ceļam izlasīju ``esiet sveicinātas skumjas`` - kur drausmīgi mani nokaitināja buržuāzistiskais dzīvesveids, varbūt tāpēc, ka man pašai tāds nav. taču izlepšana tur bija parādīta ar uzviju.
un tad vēl ēdu, pardaudz. tāpēc piecēlos un griezu riņķi uz vienu pusi, uz otru nesanāk tik labi.
es ceru, ka šī diena ieies manā vēsturē vismaz ar kko pozitīvāku.

intresantas dienas.
un nevajadzēja skatīties filmu, tas atkal parādīja to kā man nav... tāpēc lasīšu grāmatu
rekolekcijas, mieriņš par savu dzīvi, nesatikti klasesbiedri sen un vispār jā, intresanti ir dzīvot!


pastiprina manu labo gara stāvokli tas, ka sesija vairs it kā nav. nedēļa brīva, to arī izmantošu uz pilnu klapi :)

ja cilvēks izbaudītu katru mirkli, katru skaņu un katru acu uzņemot momentu tas būtu traki, bet skaisti.
īpaši man ieslēdzās gaisma, no psihodēliskas filmas noskatīšanās un idejas par to, ka ir pavisam reāli ceļot laikā.
ja man atlaistu kāds grožus, es jau sen mēģinātu staigāt pa virmēm un lidot no 9 stāva, sadedzināt kādu lielu objektu, appludināt kādi valsts iestādījumu. un šo te rakstot, es ceru, ka tikšu uzskaistīta slepenajā valsts dienestā, kas jau nesen ir nodibinājis kontaktus ar pompalīra planētu.
cilvēkiem patīk domāt neispējamas lietas, un viņi vienmēr tieksies pēc iracionālā, lai gan to noliegs. jo negribēs izskatīties pēc muļķiem.
bet es esju dedzināt mājas.

skatoties uz cipariem plkst. man ļoti bieži ir vienādi 4skaitļi vai divu skaitļu vienāds salikums
un tad vēl pamanu visādas mazas sakritības
tas ir intresanti, bet līdzi velk sev kkādu lāstu, par kuru tu nezini vai tas tevi aizraus uz labo vai slikto pusi.
principā tu šitām ``pamanīšanām`` velti pārāk daudz laika
bet taj pašā laikā pamanot sīkumus tu dzīvo nevis izdzīvo.

šodien braucu mašīna skanēja stulba mūzika un es ritmā iekšā raustījos pie stūres, gājēju pārejā es tiku pamanīta no kād glīta puiša puses, apstājos, jo apmulsu. nākamajā krustojumā turpināju.

nolikts Butulis, jācer ka Zunu izvilku uz 4. (ja izlasa visu burtiski sanāk smieklīgāk)

krabis - skanīgs vārds
nepārproti mani.
1,5l sulas 8 pakas divu dienu laikā
un man vēl ir par maz.


tapa doma - paņemt bērnības mīkstās rotaļlietas, balles kleitas kādas vien ir skapī, šmiņķu maku un doties +/- ziemas fotosesijā kkur dziļi mežā.
tik vēl jāsarunā fotoaparāts un fotogrāfus tēlosim pašas.

šodien biju jūrā
pirms tam biju nodot asinis[tagad ir piespraude ar vārdu varonis virsū]
kādu laiku vēlāk biju personīgais stilists bijušajam klasesbiedram
pa vidu apēdu sarīvētas zemenes ar cukuru
nesen apēdu karoti ar kaļķi
biju pirms 1 h vannītē
un tagad domāju, ka man vajag aiziet un saņemties pie friziera.


upd. un kāpēc es kalciju vienmēr saucu par kaļķi...bērnībā ēdu tāfeles krītu, lai pasmietos par sevi un , lai to izdarītu klasesbiedri

kādēļ, gan kādēļ cilvēks ir tāds suns, kas nelaiž vaļā to, ko viņam būtu jālaiž. tas atgriežās mokošajās un sāpīgajās pagātnes dzīlēs un sevi nogalina lēnām, nē nu labi tikai lēnām moca.
kā tam pielikt punktu- un te filma skrien prātā ar Keriju džimu par atmiņas izdzēšanu, ikreiz, ka kkas nesanāk - to izdzēš, lai vēlāk būtu vēl iekšā mēģināt un nepadoties.(aizmirstot savas neizdošanās cilvēki būtu daudz spēcīgāki)

es nekad negribu iepazīties ar kādu puisi internetā.
nesaki nekad nekad, saku!
stulbā cilvēka neloģika.

man vajag lielāku pašapziņu.