bettyboob - Episkais brauciens caur Melnkalni

Melnkalne ir kā malks stipras, ļoti labas rakijas. Iedzerot tās garša pārsteidz, un tu noskurinies no tās negaidītā spēka. Tad tevi paceļ mākoņos un nedaudz sareibina. Un vēl pēc tam sajūti siltumu un labsajūtu visā ķermenī.
Pirmo ceļa posmu no Serbijas robežas līdz kalnu ciematam Kolasin braucām melnā tumsā, pa zigzagu ceļu ar pīkstošu auto un streipuļojošo džipu pa priekšu. No rīta, stiprinājušies ar turku kafiju un baklavu, devāmies tālāk virzienā uz Adrijas jūras piekrasti. Braucām pa E65, kas slavens ar spēju reibināt un jūsmināt ar skatiem un līkumiem. Ik pa brīdim pie ceļa piekļāvās kāds mākonis. Dažs pat apgūlās mums priekšā un nācās braukt cauri. Redzējām oranž-dzelteniem mežiem klātus kalnus, dziļas ielejas, krāčainas upes, kanjonus. Klintis, tumšus tuneļus, kas ved tām cauri. Sekojām kaut kur lasītam padomam "ja jūti, ka tev jāapstājas, lai jūsmotu par skatu, tad vienkārši dari to".
Kad acis jau nedaudz apradušas ar skaistumu, tevi atkal apžilbina Kotoras līča parādīšanās. Tas vienkārši parādās starp kalniem un ir viss tāds zils un mirguļojošs. Un tajā ir kalnainas salas. Un kuģīši. Kotorā iebraucām vēlu, apēdām airbnb "mammas cepto kūku", mēģinājām pierunāt Nesiju nopeldēties jūrā, bet viņa atteicās kāpt iekšā tik negaršīgi riebīgā šķidrumā. Nākamajā rītā pamodos un sapratu, ka ķermenis ir pilnīgā komfortā. Gaiss ir tieši tik silts un mitrs, kā vajag. Ne par aukstu vai karstu / sausu vai mitru. Ik pa brīdim tiek iepriecināta kāda maņa - iesmaržojas jasmīns vai uzpūš silts vējiņš. Atslābums nodzēš domas, gribas dungot un smaidīt.
Paldies, tev, Melnkalne. Es atgriezīšos, noteikti!