bettyboob -

Ziema jau beigusies, pavasaris sāksies tūlīt, tūlīt. Cilvēki sāk rosīties, viņiem ir plāni. Dāča jāsaved kārtībā, logi jānomazgā, jāpaņem kredīts dzīvokļa remontam, jārezervē biļetes atvaļinājuma lidojumam uz Spāniju. Tantītes uz palodzēm diedzē stādiņus, meitenītes skraida pa solārijiem un aerobikām. Vēl citi talkās saduras ar špricēm un spēlējas ar sērkociņiem. Žāvēju veļu ārā uz striķa, aizmirstu par to uz pāris lietainām naktīm, līdz vējš to aizpūš tālēs zilajās (bet, par laimi, kaimiņi atnes atpakaļ).

Ceturtā diena kopš viņš ir prom, un gluži nemanot esmu atgriezusies pie saviem vecajiem paradumiem. Uzvelku tos kā sen-neaiztiktu kleitu, pabrīnoties, cik dabiski un ērti tā man pieguļ, kaut arī biju to jau norakstījusi un nolikusi plauktā pie ārā metamajām mantām.

Pirmās pāris dienas pēc viņa aizbraukšanas, jūtos kaila/samulsusi/pārsteigta par to, cik ļoti viņa klātbūtne ir pieradinājusi manu ikdienu, neziņā kā bez tās iztikt turpmākās desmit dienas. Tikmēr vecā dzīve saberzē plaukstiņas un tik viltīgi paslepus atgriežas manī, ka nemaz to nepamanu. Aizeju uz bibliotēku un paņemu visu Ianu Makjūenu, kas vien tur ir. Aizliegtajā veikalā nopērku Sestdienu, lieso krējumu, avokado, banānus un krabju salātus. Aizmirstu uzlādēt Dauzoņas bateriju, pirms iešanas ārā no mājas. No rīta pamostoties skaitu vārnas uz vadiem un dūmeņiem. Vakarā lasu, kamēr acis pašas aizkrīt ciet. Nokačāju filmas, kuras nekad neskatītos kopā ar viņu, un CSI vienai skatīties nemaz negribas. Smieklu krunciņas ap acīm sāk izlīdzināties. Tāda garlaicīga vientulīga būšana, taču ļoti pamācoša. Un man liekas, es to veco kleitu tomēr ārā nemetīšu.

Debesis virs Ziepčika ir rātnas un mīkstas, tikai lidmašīnas krustām šķērsām lidodamas uzplēš to vienmērīgo gaišizilumu.