Mājdzīvnieks-Labā zālīte-Ziemassvētki-Vulkāni
May. 17th, 2009 | 10:27 pm
Vakar beidzot atmetām cerības, ka kāds no meksikāņu draugiem mūs vedīs uz savu rančo, tāpēc noīrējām mašīnu (uzrādot manas nederīgās tiesības) un braucām paši. Pirmo apciemojām pilsētiņu vārdā Mascota (tulk. mājdzīvnieks), kur bija pasakaini krāšņas haciendas ar dārziem un strūklakām. Tipico mexicano. Nospriedām, ka te varētu dzīvot, un tāda dzīve būtu mierīga un skaista. Augstāk kalnos bija ciemats Yerba Buena (labā zālīte), kuru greznoja spoži zila katedrāle ar mozaīkas jumtiem. Mēs slapinājām galvas ar ūdeni no pudeles, dzesējām kājas vienīgajā peļķē, un sen jau vairs nesaucām automašīnas gaisa kondicionieri par smieklīgu izgudrojumu.
Tad ceļš kļuva aizvien šaurāks, kaktusi - lielāki, ainavas rāva ciet elpu. No augstuma sāka sāpēt galva, grandēja pērkons. Lietus mūs panāca ciematā Navidad (Ziemassvētki), par kuru augstāk kalnos vairs nedzīvo neviens, izņemot pumas. Ciema vīri bija sapulcējušies apspriest lietu, pasēdējām kopā ar viņiem, un tad jau devāmies tālāk. Gribējām braukt vēl augstāk uz ezeru, par kuru vietējie mums bija paspējuši izstāstīt dažādus pretrunīgus stāstus. Necik tālu netikām, jo puiši sāka uzstāt, ka tas esot pārāk bīstami - ceļš ir šaurs un slidens, un vispār - tam vienā malā ir bezdibenis. Mēs bijām spiestas piekrist, jo sēsties pie stūres arī neviena no mums negribēja.
Ja nevar uz ezeru, tad vismaz jābrauc uz vulkāniem. Jā, tūūūr tālāk ir trīs lieliski vulkāni, rādīja vīrs, kuram jautājām ceļu. Diemžēl izrādījās, ka nekādu vulkānu nav (varbūt kādreiz bija, varbūt vispār nekad), toties ir pilsētiņa vārdā Vulkāni. Ar to mums arī pietika, krēsla jau klāt, dodamies mājup. Braucot lejā no kalna nonācām biezā baltā mākonī, kas sēdēja ieķēries zaļajās koku galotnēs. Neprātīgs skaistums. Bet veiksmei vēl nebija gana mūs lutināt, un tālāk ceļmalā notika charreadas sacensības. Charreada ir tāds kā rodeo, kur zirgi sacenšas, kurš skaistāk un labāk griežas ap savi asi, iet atpakaļgaitā un dzenas pakaļ ķēvei (un vērsim). Apsēdāmies tribīnēs uz apbrīnojām skaistuļus zirgus un skaistuļus sedlos, gaisā bija pilnīgi neaprakstāms zirgu, dūmu, lietus un džungļu smaržu sajaukums, rībēja pakavi un koka klabekļi, ar kuriem sievietes uzmundrināja savus sedlos sēdošos vīrus un dēlus.
Laimīgi un pārguruši atbraucām mājās un nezin kāpēc piespiedāmies noskatīties sezonas pēdējo Hausa sēriju - pilnīga vilšanās.
Bildes:
prasām ceļu
( vēl )
Tad ceļš kļuva aizvien šaurāks, kaktusi - lielāki, ainavas rāva ciet elpu. No augstuma sāka sāpēt galva, grandēja pērkons. Lietus mūs panāca ciematā Navidad (Ziemassvētki), par kuru augstāk kalnos vairs nedzīvo neviens, izņemot pumas. Ciema vīri bija sapulcējušies apspriest lietu, pasēdējām kopā ar viņiem, un tad jau devāmies tālāk. Gribējām braukt vēl augstāk uz ezeru, par kuru vietējie mums bija paspējuši izstāstīt dažādus pretrunīgus stāstus. Necik tālu netikām, jo puiši sāka uzstāt, ka tas esot pārāk bīstami - ceļš ir šaurs un slidens, un vispār - tam vienā malā ir bezdibenis. Mēs bijām spiestas piekrist, jo sēsties pie stūres arī neviena no mums negribēja.
Ja nevar uz ezeru, tad vismaz jābrauc uz vulkāniem. Jā, tūūūr tālāk ir trīs lieliski vulkāni, rādīja vīrs, kuram jautājām ceļu. Diemžēl izrādījās, ka nekādu vulkānu nav (varbūt kādreiz bija, varbūt vispār nekad), toties ir pilsētiņa vārdā Vulkāni. Ar to mums arī pietika, krēsla jau klāt, dodamies mājup. Braucot lejā no kalna nonācām biezā baltā mākonī, kas sēdēja ieķēries zaļajās koku galotnēs. Neprātīgs skaistums. Bet veiksmei vēl nebija gana mūs lutināt, un tālāk ceļmalā notika charreadas sacensības. Charreada ir tāds kā rodeo, kur zirgi sacenšas, kurš skaistāk un labāk griežas ap savi asi, iet atpakaļgaitā un dzenas pakaļ ķēvei (un vērsim). Apsēdāmies tribīnēs uz apbrīnojām skaistuļus zirgus un skaistuļus sedlos, gaisā bija pilnīgi neaprakstāms zirgu, dūmu, lietus un džungļu smaržu sajaukums, rībēja pakavi un koka klabekļi, ar kuriem sievietes uzmundrināja savus sedlos sēdošos vīrus un dēlus.
Laimīgi un pārguruši atbraucām mājās un nezin kāpēc piespiedāmies noskatīties sezonas pēdējo Hausa sēriju - pilnīga vilšanās.
Bildes:
prasām ceļu
( vēl )
Link | piebilst {7} teica | Add to Memories
Vienkārši svētdiena
May. 17th, 2009 | 11:44 pm
No rīta atdevām īrēto mašīnu un ļoti drīz to nožēlojām, jo sapratām, ka ar autobusu ceļot ir dārgāk. Bet bija jau par vēlu, tāpēc kāpām vien busā un braucām uz San Pančo pludmali. Okeānā milzu viļņi, baidījos iet ūdenī dziļāk kā līdz padusēm. Pasauļojāmies, taču drīz vien izlēmām, ka ir pārāk karsts un braucām mājās gulēt skaistuma miedziņu. Autobusa šoferis bija talantīgākais šoferis kādu esmu redzējusi - viņam autobuss bija kā labam pianistam klavieres, un viņš to vadīja izcili improvizējot. Piemēram, var stūrēt ar vienu vai otru roku, vai elkoni, vai celi, bet gāzes pedāli var spiest pamīšus ar vienu vai otru kāju. Piedalījāmies sacīkstēs ar citu autobusu, taču diemžēl zaudējām.
Kad nokļuvām mājās, pie mums ciemos atnāca Aracelli ar savu jauno džonīti, kurš ir vācietis un pārdod plastmasas logus. Taču viņi bija ļoti steidzīgi, jo brauca "skatīties kādu nekustamo īpašumu" (aha).
Vēlāk, jau paēduši, ieviesām jaunu jēdzienu - vakardienas garneles. Tas ir tā, ka garneles ir pietiekami lētas, lai nopirktu vairāk nekā četri cilvēki var vakariņās apēst, tāpēc tās paliek pāri nākamās dienas brokastīm.
Kad nokļuvām mājās, pie mums ciemos atnāca Aracelli ar savu jauno džonīti, kurš ir vācietis un pārdod plastmasas logus. Taču viņi bija ļoti steidzīgi, jo brauca "skatīties kādu nekustamo īpašumu" (aha).
Vēlāk, jau paēduši, ieviesām jaunu jēdzienu - vakardienas garneles. Tas ir tā, ka garneles ir pietiekami lētas, lai nopirktu vairāk nekā četri cilvēki var vakariņās apēst, tāpēc tās paliek pāri nākamās dienas brokastīm.