bettyboob - May 8th, 2009

Meksikāņu seriāli ir pliekana zupiņa salīdzinot ar šejienes īstās dzīves dedzinošajām kaislībām.
Jau vairākas dienas pavadām spriedzē un neziņā kas nu būs. Vai Aracelli rokaspuiši piekaus Mario? Vai viņas aizvainojuma bultas skars arī mūs? Vai dzīve Puerto Vallartā kļūs neiespējama?

Situācija un darbojošās personas sekojošas: Aracelli, apmēram 45g. veca lēdija ar lauvenes grāciju un tīģerienes sakodienu. Viņai pieder īpašumi Pto. Vallartas smalkākajās adresēs, un tās tik tiešām ir ļoti ļoti dārgas adreses. Viņa vienlaikus runā pa diviem mobilajiem un radio rāciju. Taču papildus tam viņa ir cilvēks ar plašu sirdi - kā palma, kuras pavēnī glābjas saules nogurdinātie.

Mario ir ne ļoti izskatīgs, toties visādīgi šarmants puisis ar nesaprotamu nodarbošanos un lielisku humora izjūtu. Abi bija pāris veselu gadu bet nupat izšķīrās. Nu un drāma ir klasiska - kurš ar ko tagad drīkst / nedrīkst draudzēties. Taču sižeta vienkāršība tik ļoti kontrastē ar drāmas intensitāti, ka to jau var saukt par orkānu ūdensglāzē. Aizdomu pilnas īsziņas (vai Mario šodien bija pie jums ciemos? vai viņš pie jums tagad dzīvos?), garumgaras pārrunas (ko viņa teica, ko viņš teica). Mario saka, ka viņam draudēts ar izrēķināšanos. Vienu brīdi nobīstamies ne pa jokam, jo šķiet, ka tiekam izsekoti (Eva ierauga Aracelli telefonā zvanus mūsu kaimiņienei). Eva un Krišs ar steigu izvāc no Aracelli mājiņas savus datorus, jo no viņas varot sagaidīt visu. Gaiss kļūst tiktāl sabiezējis, ka cērt kaut ar mačeti.

Bet tad pēkšņi viss mainās. Aracelli iesēdina mūs savā elegantajā apvidus auto un ved uz ūberkrutās viesnīcas Bay View Grande baseinu. Skan mūzika un Aracelli dzied līdzi "quiero quedarme en tus abrazos" un balsī viņai tāda smeldze, ka es pēkšņi viņu tā saprotu. Kā sieviete sievieti. Kurš gan no mums nedara muļķības mīlas dēļ, nodomāju, un tad jau arī drāma atšķetinās un lielie viļņi klusītēm norimst.

Vakar beidzot bija diena, ko pavadījām pie baseina (baseinus viņi šeit nezkāpēc sauc par alberkām nevis piletām, kā Argentīnā). Briesmīgi smalka viesnīca, milzu baseins, aiz kura strēķītis privātās pludmales, tad žogs, apsargi ar automātiem, tad parastā pludmale un okeāns. Pusstundu pakaifojām, izplunčājāmies, dabūjām sarkanas sejas, un tad es sapratu, ka bezdarbība arī ir jātrennē. Sāku peldēt pāri baseinam no vienas palmas līdz otrai. Drīz apnika. Pagāja vēl stunda. Aizmigu. Beigās izgāju mirstīgo pludmalē uzpīpēt un pavērot okeānu. Garām aizpeldēja butaforisks pirātu kuģis, no kura skanēja dažādas dīvainas skaņas - tā kā brēcieni, tā kā vaimanas. Izrādās, tā te tāda tūristu izklaide - visus sadzen uz šitāda kuģa, uzliek galvā pirātu cepures un riņķo pa līcīti, biedējot, ka tūlīt uzbruks jūras briesmoņi un visus apēdīs. Nu ko, katrs pa savam izklaidējas.

Kad beidzot nokļuvām mājās, ieraudzījām četrus tēvaiņus (plus pilna piekabe viņu bērneļu), kas Mario uzraudzībā demontēja nost elektrības skaitītāju. Tikai plombi noņemt neesot izdevies, nācies noņemt visu. Pa nakti darbnīcā sataisīšot un rīt uzlikšot atpakaļ. Mēs ar Evu skatamies platām acīm un kādu brīdi esam pilnīgi mēmas. Pēc mirkļa Eva izstosta - a kas notiks, ja to ieraudzīs energo kantoris? Da nekas nenotiks, bez tam mañana tak viss būs kārtībā. Šādi solījumi gan nav pārāk mierinoši, tomēr vismaz ir gaisma (pie kam par brīvu, jo nav jau skaitītāja). Interneta vēl nav, bet Evai jānosūta fails uz tipogrāfiju, tāpēc ņemam manu kompi un skrienam uz VIPs - kafejnīcu ar wireless, kas strādājot līdz pusnaktij. Nekā, VIPs strādā līdz 11tiem, knapi paspējam iesprukt pa durvīm pirms tās tiek aizslēgtas. Manam kompim beidzas baterija tieši minūti pēc tam, kad fails ir aizsūtīts. Fū, notraukušas sviedrus un nospriedušas, ka pats Pīrss Brosnans varētu mūs apskaust, palaižam šai dienai beigu kadrus.