Es ikvienam novēlu būt tikpat apmierinātam ar savu darbu un dzīvi, kā es šovakar. Priekā!

Ir tik briesmīgi izlasīt šodienas horoskopu pašā vakarā: Piemērota diena, lai savus sapņus pārvērstu par īstenību.
Un kur es biju ātrāk?

Cik jocīgi, ka vienā dienā var paspēt tik daudz. Izgulēties, paēst, nokaut kompi, uzrakstīt nopietnas sadaļas maģistram un vēl visus piebesīt un vēl izlikties, ka strādāju.

Es tā kā babuīns priecājos par viena sūda kursa darba paveikšanu piecas minūtes pirms nodošanas termiņa.

Svētku jēga ir mandarīnos. Un šampanieša pudelē, kas aizķērusies pēc svētkiem. Priekā!

Ir tomēr kaut kas skaists un nemainīgi kvalitatīvs cauri laikiem, un tas ir Mielavs. Šodien, kad šķietami ir pienācis kārtējais pasaules gals, ar tādu mieru un iedvesmu viņš mani šovakar iepriecināja.

Jocīgi, ka pēc trakulīgi nodejotas un nodzertas nakts, vienīgais, kas man sāp, ir acis.

Lasu savu pētījumu un paliek kauns, ko esmu sarakstījusi. "Pētījuma mērķis ir adekvāti sasniegt mērķi"

Manā diždobē sniegpulkstenītes un hiacintes lien ārā. Laikam pavasaris nāk.

Ja kāds mēģina apčakarēt un apkrāpt valsti,
visbiežāk rezultātā apkrāpj un apčakarē pats sevi.

Šķiet, ka nu es spēju saskatīt sakarību starp savu darbā pavadīto laiku un mūžseno patiesību pierādīšanos.

Varu vien ieteikt citiem, lai nekāpj uz tiem grābekļiem, no kuriem citi tikko ir nokāpuši.

Beriju Vaitu un balzāmu
šodien, lai rudens mani neiedzītu depresijā pavisam

Nemaz vairs necerēju, ka ir vēl filmas, kas spēj manu uzmanību noturēt līdz beigām

Kāpēc pavasaros un vasarās dzīves liekas skaista, rožaina, saulaina, darbi tik viegli un es tik forša? Bet rudenī esmu neveiksminiece, kam viss besī, nekas neveicas un visi no manis pārāk daudz grib?
Man laikam laiks ziemas guļai posties, jo esmu tas indivīds, kas nespēj pielāgoties apstākļu maiņai. Kā dinozauri, kas izmira klimata pārmaiņu dēļ...

Yessssss!
Es jau aunu kājas!

http://www.tvnet.lv/muzika/latvija/347098-prata_vetrai_izlase_un_koncerts_arena_riga

Uz darbu eju kā uz eksāmenu, uz kuru neesmu sagatavojusies.
No vienas puses, ir interesanti, viskauko iemācos katru dienu, bet no otras - jūtos kā muļķīte.

Mokpilnas divas nedēļas priekšā. Dod Dievs izturēt un nesajukt.
Kaut gan, kā būs, tā būs labi. Ja nebūs lemts, tad arī nebūs.
Naudā taču nav laime. Tās nav vispār.

Patience is the Key

Sadirsts telefons un pazaudēta pase. Normāls bomža komplekts, ā jē, un ir iemelsls, lai iedzertu, jo atvaļinājuma nauda tāpat ir par maz jaunai pasei un telefonam, toties sidriņam kraukšķigajā sanāk gan.

Dievinu vasaru kā Floridā. S-U-P-E-R.
Un mans dārzs aug griezdamies. Jāspēj tik viss noēst.

Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas būs tik grūti. Atvadīties uz visiem laikiem no mīļa un tuva cilvēka, kura vērtību es iespējams, nemaz neapzinos patiesība. Man joprojām ir sajūta, ka tas ir kāds neparasts sapnis, no kura es drīz pamodīšos, ka pavisam drīz sajutīšu cigarešu smaku un lēnos soļus agrā rītā, lai mani nepamodinātu, ka klusums mājā ir tikai tapēc, ka Tu guli diendusu. Bet es sēžu Līvciemielā un mēģinu saprast, kā tas ir, ka paliek tukšums no cilvēka. Es ļoti ceru, ka vairs nav sāpju un grūtuma un, ka Tu beidzot esi kopā ar savām meitenēm.
Tagad es Tevi redzēšu tikai no fotogrāfijām melnajos rāmīšos un bildēm albumos.
Manam Rīgas opim. Vieglas smiltis.