NU patīk man vasara ar visu lietu un aukstumu, bet tomēr vasara. Ieraudzīju pa tēvē rudens dubļus un šausmīgi sapratu, ka mana dzīve notiek tikai apm. 5us mēnešu gadā, pārējā laikā es gaidu vasaru. Un man sevis ir ļoti žēl, ka atvaļinājums man var arī nenospīdēt.

Grupņiks onalinā jau kā mana ikdiena...

Es laikam esmu radīta pavasarim. Nevajag daudz, lai maza laimīte būtu katru dienu.
Mani murgainie sapņi par kāzām ir ļoti nomācoši toties. Laikam zemapziņa liek par kko padomāt. Skumja atklāsme, ka mani neviens negrib precēt nav diez ko cerīga nākotnei. Jo vairāk iet laiks, jo šis jautājums mani nomāc. kaut gan agrāk man likās, ka tas nemaz nav svarīgi. Pārsteidzoši, cik radikāli mani uzskati ir mainījušies pēdējā laikā.

Šodien man ir prieks par vīriešiem, kas man ir apkārt.
Par vīriešiem!
Priekā!

Man te bišķiņ atkal panesās apcerējums par sevi. Labāk tomēr nevajadzēja sākt, jo secinājums ir nelāgs. Dienā man ir ne vairāk un ne mazāk kā 2 h dzīvei. Viss pārējais ir darbs, pa 0,90Ls mīnus ceļa izmaksas. Neko nenopelnu, taču savu dzīvi veltu darbam. Absolūti neperspektīvam. Tērēju sevi. Ā un nedēļas nogalēs es atguļu nokavēto.
Tajās divās nabaga stundās es varu paspēt tik vien, kā pārmīt dažus vārdus ar tuvākajiem.
Šajā bezsakārā man radās tāds retorisks jautājums - vai tiešām es tik sūri un grūti mācījos un attīstīju sevi veselus 16 gadus, lai dzīvotu šādu dzīvi? Kam man tas viss? Nevienam mani nevajag.
Nepamet mani sajūta, ka esmu pelnījusi, lai mani pieticīgie sapņi piepildās.

Mana priekšniece ir jocīga. Viņa savos 28toņos nezina, kas ir urlas un Deivids Bekhems. Nesaprotu, vai tas ir drīzāk nožēlojami vai losīgi.

Līdz aizkustinājumam sirsnīgais MD vadītājs ar savām rūpēm par mani un manu pētniecisko darbību.
Cerams, ka atmaksāsies.

Man diezgan nepatīk, ja man dzīvē gadās situācijas, kad jāizvēlās starp divām opcijām, kas ir aptuveni vienlīdzīgas, taču dažādas un abas reizē neiespējamas. Esmu laikam nespējīga izdarīt pareizo izvēli, ja vien tāda eksistē. Jā, komformiste, visnotaļ arī.
Cilvēks bez rakstura.

Nav diezko patīkami apzināties, ka cilvēks, kas man visu laiku sēdējis pretī un vēl vakar šķaudījis sejā, šodien guļ ar 40 temperatūru un oficiālu diagnozi - cūkugripa.
Mjā

Man tikko vēl bij ko teikt. Bet nu jau vairs neko

Ar steigu jāmeklē vecās ķīmijas un fizikas klades...

Pirmā lekcija, kurā es nejutu paejam laiku. Fizika!
Jā un pēc četru gadu pārtraukuma es jutu, ka mana galva strādā lekciju laikā, nevis tikai slīd pāri un nenormāli nogurst.

kvī....
Man šeit patīk :)

Man zūd cerība, ka mums jelkad vispār kaut kas varētu sanākt.

Turpinot pagājušās vasaras tradīciju, esmu slima kā veca govs. Laikam beidzot būs mācība, plikai un dzērušai neskraidīt apkārt pa nakti un lekt upē.

pilnīgi neticami, ka esmu vēl šeit un esmu šo dienu pārdzīvojusi. Un pilnīgi nekam vairs nav nozīmes...

Stiepies vai sēdies, bet es atkal eju gulēt pārāk vēlu, lai atkal no rīta mocītos ar miegu. zajebaļi man jau. Pavisam neticami ātri tā strādāšanas štelle man piegriezusies... ūuu, brīvdieniņas jau arī nav aiz kalniem, bet kurš gan man atļaus atpūsties...

Neatceros, kas tas bij pa klipu, laikam kkas no Eimijas, nu karoče, tur viens pustraks čalītis ar plakātu uz krūtīm- THE END IS NEAR. Un man tagad tas baigi iespiedies atmiņā.

Man neeksistē dzīve pēc 28. Viss ir līdz tam. Tālāk ir pelēka bezfilma

Mācība šodien Nr.1 - Pārvarēt slinkumu un aiziet izmest košļeni miskastē, nevis nomest to uz dīvāna

Vai tiešām visi juristi ir tādi - pain in the ass?