Vot gribēju izmazgāt tantes kaķeni Mīci, bet viņa tikmēr pamanījās klusītiņām koridorā atdot galus. lai vieglas smiltis Mīcei un viņas deviņpadsmit gadiem.

Panika 24/7
Nepalīdz pat nervoheels un pārējie mēsli
Paskatos uz sevi spogulī un vairs nepazīstu to, ko tur redzu. Neatceros, kad man pēdējoreiz bija tik melnas acu zīlītes
šis pavasaris tā arī laikam paies, manis nepamanīts. Nu nespēju es izbaudīt smaržas un sajūtas,kas šobrīd ir apkārt. Es tās vairs nejūtu. Es tikai dzirdu sekunžu skaitītāju galvā.
Miegs arī nenāk nepakam, taču parakstīt arī nespēju.

Man šķiet, ka, ja kāds vēlās kādam citam sūtīt kādu nelāgu ziņu, piemēram, par darba uzteikumu vai atteikumu, to labāk darīt pārliecinoties, vai tam cilvēkam nav dzimšanasdiena tieši tajā diena.

Man ir nedaudz bail, ka es nepalaižu garām kaut ko patiešām svarīgu.

Vēl ir pietiekami daudz laika, tā man teica. Bet ne visām manām sapņu pilīm.

Uzcelta plēves būda, iesēti salāti un pupas, sastādīti ķiploki, sīpoli un nopļauts mauriņš. Mietpilsoņa sapnis.
Toties priekš BD nevienas lapiņas pa šīm dienām.

Šodien septiņos no rīta sniga kā Ziemassvētkos. Pēc pāris stundām jau bija atnācis pavasaris.

Nē nu vispār šitādas ziņas mani vienkārši sašutina, jo man jau pie abām mājām jau divas nedēļas atpakaļ sāka ziedēt sniegpulkstenītes.

Ko darīt ar smaržām, kas man joprojām nežēlīgi patīk, bet atgādina par lietām, ko es visu laiku cenšos aizmirst? Ārā mest labas smaržas nav manā garā, nelietot ir vairāk nekā muļķīgi, bet ja es atdotu kādai citai, tad ik pa laikam šīs aromāts tāpat sasniegtu manu degunu un tas nebūt nav tas, ko es gribu.
Parasti es ar māsu mainos ar visādiem pribambasiem, taču viņai pašai ir daudzreiz krutākas smaržas un šīs viņa vienkārši nelietos...

Mans pēdējā laika atklājums - Twitter - cibas minī versija

Par sapņiem ir jāmaksā. Ar smagu darbu. (Ņemts no Mūrnieces bloga)

Varbūt globālā krīze noslēgsies ar sengaidīto pasaules galu? Man jau kuro reizi atverot bbc mājaslapu šķiet, ka šāda ziņa ir pie Breaking News

Kāpēc man šķiet, ka 2006.gads bija senāk nekā 2005.?

Pirmdiena ir galīgi garām diena. Ar jaunu sākumu un cerībām, ka šonedēļ viss būs citādāk, nekā līdz šim. Bet ir tieši tāpat. Kā vislabāk salauzt sevi, pārkāpt pāri savam slinkumam? Bet es tik ļoti gribu tikt no šī apburtā loka ārā.

Un vēl, es izlietošu visu kosmētiku no Fr, citādi tās smaržas mani galina nost ar atmiņām, kuras nevajadzētu tik bieži cilāt.

Un jāpārstāj sapņot vienreiz par to, ko es nekad nevarēšu dabūt. Lai kā arī censtos, es nekad nebūšu tik laba, lai iegūtu to, ko es šobrīd gribu. Ja man būtu daudz naudas, es par to nemaz nesatrauktos....

sūdā vienkārši

Viena pilnīgi briesmīga diena.
Labi, ka feinās telefonsarunas šovakar glābj kopējo dienas bilanci ar kaut ko pozitīvāku.

Lai cik ļoti daži cilvēki man censtos iegalvot cik es esmu slikta un nekam nederīga savā profesijā liekot sliktu atzīmi bez pamatojuma, tas nekādīgi nespēs ietekmēt manu pašvērtējumu. Es zinu, ko es varu, un esmu saņēmusi gana daudz komplimentu un uzslavu par sevi, lai kaut kādas divas kuces pat nespētu man ieriebt.
Lai liek sliktas atzīmes cik grib, es zinu savu vērtību. Un tik vien kā kaut kāds dranķa BD vispār manā dzīvē nav pilnīgi nekas. Galvenais tikt tam pāri un aizmirst uz visiem laikiem šo murgu.
Es tikai ienīstu šo skolu aizvien vairāk un vairāk.

Atliek tikai pabrīnīties, cik daudz aizstājējfrāžu es izmantoju, lai pateiktu, ka es nositu laiku..... un tas otrs lai nenojaustu, ka es neko nedaru vai guļu.

Jāmekē darbs. Ja godīgi, man ir bail atrast un sākt strādāt.
Neesmu pārliecināta, vai man vispār to gribas. Savā ziņā man patīk tagadējā dzīve. Bez darba.

Jāpārkāpj sev pāri. Es varu sākt strādāt. Man nekas netraucē.

Lieliska nedēļas nogale un pirmdienu drausmīgā apjausma, ka sapnis reiz beidzas.

Zelta zivtiņu aktivitātes nakts klusumā rada tādas skaņas, it kā divi cilvēki skūpstītos.
Man šī skaņa patīk.