Man te bišķiņ atkal panesās apcerējums par sevi. Labāk tomēr nevajadzēja sākt, jo secinājums ir nelāgs. Dienā man ir ne vairāk un ne mazāk kā 2 h dzīvei. Viss pārējais ir darbs, pa 0,90Ls mīnus ceļa izmaksas. Neko nenopelnu, taču savu dzīvi veltu darbam. Absolūti neperspektīvam. Tērēju sevi. Ā un nedēļas nogalēs es atguļu nokavēto.
Tajās divās nabaga stundās es varu paspēt tik vien, kā pārmīt dažus vārdus ar tuvākajiem.
Šajā bezsakārā man radās tāds retorisks jautājums - vai tiešām es tik sūri un grūti mācījos un attīstīju sevi veselus 16 gadus, lai dzīvotu šādu dzīvi? Kam man tas viss? Nevienam mani nevajag.
Nepamet mani sajūta, ka esmu pelnījusi, lai mani pieticīgie sapņi piepildās.