Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas būs tik grūti. Atvadīties uz visiem laikiem no mīļa un tuva cilvēka, kura vērtību es iespējams, nemaz neapzinos patiesība. Man joprojām ir sajūta, ka tas ir kāds neparasts sapnis, no kura es drīz pamodīšos, ka pavisam drīz sajutīšu cigarešu smaku un lēnos soļus agrā rītā, lai mani nepamodinātu, ka klusums mājā ir tikai tapēc, ka Tu guli diendusu. Bet es sēžu Līvciemielā un mēģinu saprast, kā tas ir, ka paliek tukšums no cilvēka. Es ļoti ceru, ka vairs nav sāpju un grūtuma un, ka Tu beidzot esi kopā ar savām meitenēm.
Tagad es Tevi redzēšu tikai no fotogrāfijām melnajos rāmīšos un bildēm albumos.
Manam Rīgas opim. Vieglas smiltis.