My LiveJournal

Nākotne virzās uz universālas translācijas programmas klātesamību visos mēdijos un ierīcēs, proti visa pasaule runās vienā valodā. (Neņemsim vērā katra rēcoša filologam jautājumam par to kādu valodu mācīsies bērni). Centrālā translācijas mēdija nozušana nozīmētu neko citu, kā Bābeles torņa krišanu. Un visi būtu sajukuši prātā. Kā pīļtēviņi.
Apstrādāt vēlāk, tranformēt, izdzēst no šejienes.

Pēc šī ceļojuma, vairākas datuvirknes slejas.
To Sfēra
Neizslejas,
Lai skanētu pasaules gala dejas.


Izdzēs mani.

..lai nepamostos piena pastnieks.
Izlejam realitāti lai slauktu elektronus no Ļeņina mūmijas krūtīm.
Gravitācijas aka ir akacis, pusdienu lācis un zemnieks.
Es pļauju zāli, lai atrastu mušmires rudens rasā.

Sinhronizējot tagadni, sakārtojam Oruboro apli.
Man ir ķīmija.
Es esmu ķīmija.

Kā zināms sākums ir beigas, un nav svarīgi, tās ir kotletes vai teļu aknas.
Brīdinājums: pagātnes retrogresa simulācija.
Eksektā zinātne pret Humanitāro.
A) Ja vien es nebūtu neskaitāmus ciparus pasakas bērnībā lasījis. Ja nebūtu drāzis koka karotes, mācījies melot baltās grāmatas stilā, slēpies skapjos/kapos, konservus ēdis, dažkārt arī nozagtas konfektes ēdis.
B) Konisnuss un sinuss, piktogrammas un Gausa vienādojumi, grafiskie tēlojumi, mazāk zaķīša, vairāk zaķīša dinamomehāmnikas.

A - B = - A

Post Scriptum. Imaginārā matemātika ir inde.

Un atcerieties draugi - bērnības iespaids ir kā saule zem piena ceļa.
Un patiesi es jums saku, šī atmiņa nāk no bērnības no pienapuikas acīm kurš sen sen brauca sabiedriskajā transportā- tramvajā - un iepazina patieso dzīves jēgu.
Un iekāpa kādā pieturā, laikos senos, noskranduša paskata saulesbrālis un apsēdās uz sarkanā plastmasas sēdekļa, un nenokompostrēja biļeti un sēdēja.
Un pēc kāda laika viņa fizioloģija lika viņam atviegloties, pat neskatoties uz nepārspējami apreibināto, novazāto stāvokli kādā viņš atradās.
Un es redzēju ka viņš ar pēdējiem spēkiem izvilka plastmasas maisiņu un centās novietot to sev starpt kājām, un protams bikses savas apdriskātās tas nebija novilcis.
Un urīns tecēja vairāk garām nekā maisiņā un skaista tērcīte aizritēja pa tramvaja grīdu, palielinot savu ātrumu ikreiz kad tramvajs palielināja ātrumu.
Un pēc kāda laika sagurušais sistēmas vergs piecēlās un devās ārā atstājot aiz sevis vien ziemas saulē mirgojošu sēdekli.
Un es esmu sapratis, izpratis, tā zināšana ir saņemta, publiskais transports vienmēr bija, ir un būs publisks!

Vislabākā lieta, elektrolīta stāvoklī ir nakts vidū līmēt tapetes. No rīta ir pārsteigums, vakarā ir sasteigums, U-Vei!
Atmoda atpūtai.
Tas arī viss..

..tiek izteikts pilnīgs Fui, Ruslanam, demolētājam, dedzinātājam un depresētās deģenerācijas demonstrētājam. Artūram, ārkārtas aktīvajam aidiestētiņkuršgribuzkauties. Vāverēm vafelē, kuras vafeles vēla vainagos veltos un viltīgos.
Komandante.

Netīk man ak jel darīt trīs lietas reizē. Lasīt bukowski un dzert, kurināt grillu un taisīt salātus.
Tas man atgādina to reizi kad biju Kanāriju salās..
Nebeidzās labi.

Ir kaut kas fascinējošs šajos klejojumos pa pamestajām mājām, telpām vai rūpnīcām pa ceļam uz mājām.
Lai arī banāli varētu rakstīt par pamesto māju tukšumu un zudušo pagātni, par atstājām rakstāmmašīnām, par stikliem izdauzītajiem uz kuriem es, bitīt matos, sagriežu kājas, tas atkrīt otrajā realitātes plānā.
Fascinē mani vienkāršā ķermeņa reakcija ieejot jebkurā pamestā objektā - man ķermenis man saka: "Tev vajag nolikt kluci!"
Es to neizprotu, bet bērnībā ir staigāts pa pa daudzām "le parkouir - jeb ejam uz strojku un davai uzkāpjam pamestajā ceļamkrānā" ēkām un tās visas ir bijušas piekakātas(būsim godīgi, sudi ir visur).
Dabiska reakcija? Sacelšanās pret sistēmu?
Bet kādēļ es? Es esmu sasodīti apzinīgs djuraselīts un pilsonis.
Čao.

Es neesmu prozas bērns, skaists dabas pētnieks vai tautas rakstu dzejnieks.
Neesmu ganiņš rīta agrumā kurš ar stabuli mākslu pūš, govju sūdus vāc, ne Rabindarats Tagore kas vīnu no krūkas dzer rītausmā apcerot daiļos sieviešu ķermeņus kuri naktī gāja ar krūkām pēc ūdens uz tuvējo upi.
Nu. Es esmu gatavs izmaksāt lieli likmi tam kurš spēs vai nu novākt sauli (ierobežota zvaigznes kolapsija, vai vienkāršs solārais vairogs), lai tā maita katru rītu nespīd man sejā un neliek man piekaut kaķīti.

Jomas ielā braukt ar velosipēdu - sak mazi bērni skraidot, sak nevar viņus koncentrācijas nometnē iemest..
Nokārtoties jūrā - bet nebūsim ideālisti, puse tūristu to dara. Ja tu jūrmala ieej jūrā un iebrien dūņās, tās nav nekādas dūņas..

Laika cilpa, retrogresija, sintēzes struktūra.
Varētu skatīties izvirtušā stilā pornofilmas.
tomēr Jesus Christ Superstar tiek saglabāta kā zīme t.

Limits ir sasniegts, jau jau raustās labā uzacs.
Šķaudu kā Klintina sekretāre.
brīvā diena transformējas sinhronā ķīselī un es ēdu skumbriju(Makreli krieviski, vai tad tā to sauc).
Vēl man ir pudiņš.
Banānu pudiņš.
Neviens manā nakts darbā nenozaga manu pudiņu,
Žēļ.
Man negaršo pudiņš.
Tas ir kā ēst, nu, gļotas.

Vislabākā šī vakara ziņa ziņa bija kad mani uz maskavas ielas notrieca viens pussmagais vāģis.
Visvairāk esmu apvainojies ka pēdējā brīdī nepazibēja visa dzīve gar manām acīm.
Un protams 50 Ls Iesmērēju, apliecība sen jau pazaudēta..., Ararat 7******* ar iemalkots.
Nu lai sākas dzīres. Vai egļu sulas klusums.

Rīt, rīt būs pilnīgs pizģec. Gluži jā ir teikts dziesmā.
Es pasludinu publiski ka es ienīstu kasu sistēmas, to dokumentāciju un infrastruktūru. Es vēlos vien Chardone vīnu, ķiršu ziedus un lietu.
Bet šodien man..

Kad nu man šis darbs Silu mēnesī (mācamies vien oriģinālos latvju mēnešu terminus) beigsies, es braucu uz LV Rietumu jūras malu un taisu nedēļas nometni. Ielūgti ir visi.

Atmosfēra mīl lietu.
Lietus mīl nojumes.
Nojumes nemīl lietu.
Notekcauruļu cilvēki mīl notekrenes.

Renes mīl notekas,
Liepziediem piebāztas;
Slīkoņi mīl pazemi,
Kanalizācijas svēto kazarmu.

Cigarešu pabiras, spļaudekļi un pēdējie dēli.

Viss tas ir radīts lai rīt mums būtu veļu tēli.
Bet saldējums "Gardums" ir kroņa manta.

PreTīkla vides attēlu hostingi bija daudz kustīgāki (mobīlāki) un "Mākoņaināki (sarkasms, sarkasms)", anarhistiskāki, kā pat šī šķietamā zirnekļa tumšā puse vēlas mums pavēstīt. No pornogrāfijas līdz trauksmes filmām. Lūk piemērs kas iemieso kaislīgu pakaļdzīšanos, kaujas, dilemmas, humoru un iespējams laimīgas beigas. Visi klauni norauš asaras.

Aiz manis ir birokrāti, ērtos krēslos. To priekšā lepni AI kuriem manas kustibas ir humoriskas.
Vai dievam bija naba?
Jēzum?
Aborta auglim Tau Zeti galaktikā?

Aizgājušais vilciens nodejoja man īsviļņu blūzu.
Nedaudz lētāku.
Par satelītu atskaņām un pilsētas maģistrālēm.
Ar policiju, miliciju un drošības spēku sunīti Fifi.
Nedzirdama palika vien kaimiņu pļēgura.
Vecā Petjas sēkošā elpa.
Kad nomira viņa pēdējā smadzeņu šūna.

Es to kaimiņu nožņaugšu ar bulciņu, bļin!