Gandarījums
Jul. 16th, 2026 | 08:43 pm
posted by: eos
Nākamgad ap šo laiku es būšu, visticamāk, pabeidzis bakalauru, iestājies maģistrantūrā(jo uzņemšana LU maģistros ir no 20. jūnija līdz 9.jūlijam),
tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos.
Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu?
Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju,
aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu
aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā.
***
Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es.
Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas.
Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā.
Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu.
***
Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka.
Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?!
***
Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē.
Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai
Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē
neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku.
Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja.
Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā
darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja.
Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu.
Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības.
Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka
cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast.
Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija
viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt.
Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies.
tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos.
Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu?
Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju,
aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu
aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā.
***
Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es.
Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas.
Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā.
Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu.
***
Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka.
Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?!
***
Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē.
Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai
Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē
neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku.
Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja.
Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā
darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja.
Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu.
Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības.
Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka
cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast.
Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija
viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt.
Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies.
Link | Leave a comment | Add to Memories
“Vēlamais un esošais / Saudade” (Īss stāsts par poniju)
Jul. 15th, 2026 | 12:34 pm
posted by: eos
Tātad viņi satikās saulainā rītā. Viņai kājās bija sandales un bēša kleita ar rudzupuķēm. Viņam bija šorti un plats, balts krekls. Viņiem abiem pāri četrdesmit, un viņi centās saprast, vai ir vērts.
Zini, gribas komfortu. Pēc garas darba nedēļas Tu esi sadūšojies aiziet satikties ar jaunu cilvēku, sēdi picērijā kā pats pirmais apmeklētājs svētdienas rītā, malko ledus tēju, jo ārā ir jau +25, taču gribas to komforta sajūtu, ko nevar par naudu nopirkt. Tev pretī sēž cilvēks, kurš ir visnotaļ labvēlīgs, arī grib ar Tevi iepazīties, taču jūs abi nezināt, vai būs pa ceļam.
Varbūt tajās kamanās būs divas vietas, varbūt nāksies pa dzīves lielceļu vēl desmit gadus airēt vienam pašam. Pa straumi, pret straumi, tomēr pašam.
Tad tas sākas. Kā pie draudzīga psihoanalītiķa, Tu sāc: “Kāda bija Jūsu bērnība, cienītā?”
Vai Jūsu vecāki Jums nodrošināja drošu piesaisti? Vai jūsu pieķeršanās stils ir drošs? Vai vecāki, kad lielais dzīvokļa suns saplēsa Jūsu mīļāko lelli, ar Jums kopā raudāja, samīļoja Jūs, un Jūs visi kopā - mamma, tētis, Jūs, un pie bērnu rotaļlietu veikala ieejas piesietais suns, devāties pirkt jaunu lelli? Vai kas tāds bija Jūsu bērnībā, kad sajutāt, ka visi Jūs mīl un par Jums rūpējas?
Ak, tā, suņa Jums nebija. Nebija arī tēva. Augāt septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā ar mazo radioaparātu, kurā vakaros stāstīja pasakas bērniem. Tātad mīļums Jums asociējas ar Veras Singajevskas bērnu lugām. Tad, droši vien, balss Jums vīrietī ir ļoti svarīga. Tāda laba, Gundara Āboliņa tipa balss, kas rada drošības un omulības sajūtu, pareizi?
Man jau šķiet, ka ir labi vērtēt vīrieti pēc balss. Izskats mainās, pensijas apmērs mainās, taču balss ir relatīvi paliekoša. Ko Jūs klausījāties tad? Vai Menuets patika? Kādām dziesmām atceraties vārdus un dziedat līdzi, braucot auto?
Saprotu, ar auto nebraucat, taupāt dabu un naudu. Ko Jūs labu atceraties no savas bērnības? Vai arī viss izdzēsts no atmiņas, jo nekā laba nebija? Esat dzīvotāja, nevis melanholiķe?
Man jau šķiet, ka mēs esam kā mīkla, kura vienmēr ir procesā. Kas ieliets zem miltiem, kāda eļļa pamatā, tomēr daudz nosaka. Ko darīja Jūsu vectētiņš? Kas bija pēc profesijas? Ļoti interesanti, gleznoja baznīcām. Tad jau Jūs dzimtā bijāt dievbijīgi cilvēki?
Jūs vienīgā negājāt uz svētdienas skolu, jo ar riteni braucāt svētdienu rītos uz pilsētas otru galu, kur bija ūdenskritums, un tur ar krāsām/zīmuļiem attēlojāt ūdens šļakstus visus pamatskolas gadus? Un Jums neapnika gleznot vienu un to pašu? Pareizi, tur jau arī ir zivis. Tūristi. Dažreiz var zīmēt arī tiltu, sarkanos dakstiņu jumtus. Jā, es piekrītu. Tur ir daudz, ko attēlot. Es par to nebiju aizdomājies. Ir klusā daba un skaļā daba. Pie ūdenskrituma varētu būt patīkams troksnis visu laiku.
Es atvainojos, es domāju, fona skaņa.
Kādas grāmatas Jūs pusaudža gados visvairāk ietekmēja? Es redzu, ka Jūsu māsai ir brūnas acis bildēs, tad jau viņa ir tehniska sieviete, taču Jums ir zaļas acis, Jūs esat vairāk jūtu cilvēks? Vai tango protat dejot?
Mjā, var arī nedejot. Nav jau visām sievietēm jāprot dejot, es saprotu. Nē, man balles nav hobijs. Es tikai uzskatu, ka dejošana, tas ir, dažādu deju tehniku mācīšanās pārim var būt ļoti terapeitiska attiecībās. Ja ir grūtības, aiziet, iemācās jaunus dejas soļus, sadejojas, grūtības it kā pašas no sevis atrisinās, jo ir jauna dzirkstele attiecībās.
Tātad Jūs strādājat galerijā par mākslas kuratori. Tad jau droši vien pabeidzāt Kultūras akadēmiju? Uzminēju. Jā, tur jau ir tas Kultūras menedžments, kā latviski nepareizi saka.
Ko mēs darīsim? Es esmu pabeidzis izglītības vadību, taču vēl neesmu skolas direktors. Jūs – pabeidzāt kultūras vadību, taču vēl neesat kādas galerijas/mākslas centra direktore. Taču mums abiem piecdesmit gadi pie durvīm jau klauvē. Bērnu arī mums vēl nav. Ko Jūs sakāt par savu dzīvi, vai dzīvotu citādāk, ja varētu? Ko mainītu? Vai arī
“regrette rien” un tik uz priekšu?
Dzīve jau nebūtu dzīve, ja mēs visu zinātu uz priekšu, tā jau ir. Piekrītu. Man tikai dažreiz šķiet, ka būtu labāk, ja es sava sargeņģeļa balsi dzīves izšķirošajos brīžos dzirdētu labāk.
Labi, parunāsim par nākotni. Mēs abi dzīvojam mazos, īrētos dzīvoklīšos Rīgas piepilsētas rajonos. Kādi ir Jūsu plāni pirms pensijas, ko gribas sasniegt? Jums ir bijušas vairākas izstādes, taču gleznas pārāk labi nepērk. Es esmu nostrādājis divdesmit gadu skolās, taču mani “nevelk” uz lielajām Latvijas ģimnāzijām.
Kā izskatās Jūsu ideālā baznīca? Man ļoti patika Krāslavā viena. Tāda maza koka baznīciņa, kurā visi varēja iet visur. Tā oficiāli nevarēja, taču praktiski priesteris teica, ka Dievam visi ir vienādi mīļi – gan tie, kam ir grāds teoloģijā, gan tie, kam nav. Jums taču ir par šo, ko teikt? Vai Jums, tāpat kā vectēvam, ir bijuši piedāvājumi gleznot baznīcām?
Jūs mani pārsteidzat. Šādi pateikt, ka cilvēkus sadalot ganos un ganāmajos, valdniekos un valdāmajos, cilvēkus baznīca šķeļot jau divtūkstoš gadu, tāpēc Jūs negleznojat. Vai tad mākslai ir tik tiešs sakars ar to, kā tiek organizēts katolicisms Latvijā? Kāpēc nevar no tā norobežoties un gleznot skaistas Marijas?
No otras puses, tas ir labi. Jums ir savs mugurkauls. Jums ir viedoklis par politiku. Tas atstāj, vismaz manās acīs, jaudīgas sievietes viedokli, kas neklusē, kad tiešām tieši prasa.
Man patīk cilvēki, kas iet pret vēju. Vīrieši, kas spēj izskaidrot savas jūtas. Sievietes, kas iedziļinās lietās, nevis pasaka: “tā nav mana joma, es neko par to nezinu, negribu par to runāt”. Cilvēka dvēsele ir lielāka par viņa dzimumu, vecumu un sociālo lomu.
Tomēr, ko Jūs šobrīd gleznojat? Zirgus. Jā, tie ir brīvības simbols. Kas vēl? Arī daba, nepieradinātība, arī neiegrožotība. Man vienmēr šādos brīžos gribas tad jautāt: “Kāpēc tad vispār vajadzīgas attiecības? Tās paģēr rēķināties ar otru cilvēku. Pielāgoties. Prasa laiku, uzmanību. Būt ar sevi ir vieglāk. Kāpēc Jums šķiet, ka ir laiks attiecību veidošanai?”
Es piekrītu, ka iepazīt sevi un pasauli caur attiecībām ar otru cilvēku ir vērtīgi. Spoguļi cilvēkus baida, taču cilvēki tomēr tajos skatās katru dienu.
Man arī patīk skatīties katru gadu pirmklasnieku acīs skolas pirmajā septembrī. Tā ir Latvijas jaunā paaudze. Vai tajās acīs ir sapņi, dzīvība, vai mazais cilvēkbērns aizvien grib lidot kosmosā, pat ja Gagarinu pa TV vairs nerāda? Vai arī acis ir aizmiglotas ar videospēlēm, alkām pēc nākamās ledenes, izpriecu parka?
Iedomājieties, kādreiz meitenes pirmajā klasē gribēja poniju, to barot, audzināt, vākt tā mēslus, dzirdīt, glaudīt, taču tagad grib, lai pie viņu bildes zilā, vienveidīgā kleitā feisbukā simts paziņu saspiež laikus, un viņām pašām bildes dēļ tikai jāpapozē desmit sekunžu. To sauc par ātro kultūru. Ko ponijs par to visu domā?
Man šķiet, ka mēs esam atraduši kopīgu valodu, jā. Tas ponijs, kuru vairs neviena latviešu septiņgadniece negrib, kurš zirgaudzētavā gremo vislētāko barību, kuru pieaugušie izīrē bērnu ballītēm, jā, TIEŠI TAS PONIJS, skatās uz mums Jēzus acīm ar visu piedodošu sirdi un mugurā VISUS NES, ko viņam uzsēdina. Tāpēc Jūs gleznojat ponijus. Man tāpēc patīk Jūsu domu gājiens.
Zini, gribas komfortu. Pēc garas darba nedēļas Tu esi sadūšojies aiziet satikties ar jaunu cilvēku, sēdi picērijā kā pats pirmais apmeklētājs svētdienas rītā, malko ledus tēju, jo ārā ir jau +25, taču gribas to komforta sajūtu, ko nevar par naudu nopirkt. Tev pretī sēž cilvēks, kurš ir visnotaļ labvēlīgs, arī grib ar Tevi iepazīties, taču jūs abi nezināt, vai būs pa ceļam.
Varbūt tajās kamanās būs divas vietas, varbūt nāksies pa dzīves lielceļu vēl desmit gadus airēt vienam pašam. Pa straumi, pret straumi, tomēr pašam.
Tad tas sākas. Kā pie draudzīga psihoanalītiķa, Tu sāc: “Kāda bija Jūsu bērnība, cienītā?”
Vai Jūsu vecāki Jums nodrošināja drošu piesaisti? Vai jūsu pieķeršanās stils ir drošs? Vai vecāki, kad lielais dzīvokļa suns saplēsa Jūsu mīļāko lelli, ar Jums kopā raudāja, samīļoja Jūs, un Jūs visi kopā - mamma, tētis, Jūs, un pie bērnu rotaļlietu veikala ieejas piesietais suns, devāties pirkt jaunu lelli? Vai kas tāds bija Jūsu bērnībā, kad sajutāt, ka visi Jūs mīl un par Jums rūpējas?
Ak, tā, suņa Jums nebija. Nebija arī tēva. Augāt septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā ar mazo radioaparātu, kurā vakaros stāstīja pasakas bērniem. Tātad mīļums Jums asociējas ar Veras Singajevskas bērnu lugām. Tad, droši vien, balss Jums vīrietī ir ļoti svarīga. Tāda laba, Gundara Āboliņa tipa balss, kas rada drošības un omulības sajūtu, pareizi?
Man jau šķiet, ka ir labi vērtēt vīrieti pēc balss. Izskats mainās, pensijas apmērs mainās, taču balss ir relatīvi paliekoša. Ko Jūs klausījāties tad? Vai Menuets patika? Kādām dziesmām atceraties vārdus un dziedat līdzi, braucot auto?
Saprotu, ar auto nebraucat, taupāt dabu un naudu. Ko Jūs labu atceraties no savas bērnības? Vai arī viss izdzēsts no atmiņas, jo nekā laba nebija? Esat dzīvotāja, nevis melanholiķe?
Man jau šķiet, ka mēs esam kā mīkla, kura vienmēr ir procesā. Kas ieliets zem miltiem, kāda eļļa pamatā, tomēr daudz nosaka. Ko darīja Jūsu vectētiņš? Kas bija pēc profesijas? Ļoti interesanti, gleznoja baznīcām. Tad jau Jūs dzimtā bijāt dievbijīgi cilvēki?
Jūs vienīgā negājāt uz svētdienas skolu, jo ar riteni braucāt svētdienu rītos uz pilsētas otru galu, kur bija ūdenskritums, un tur ar krāsām/zīmuļiem attēlojāt ūdens šļakstus visus pamatskolas gadus? Un Jums neapnika gleznot vienu un to pašu? Pareizi, tur jau arī ir zivis. Tūristi. Dažreiz var zīmēt arī tiltu, sarkanos dakstiņu jumtus. Jā, es piekrītu. Tur ir daudz, ko attēlot. Es par to nebiju aizdomājies. Ir klusā daba un skaļā daba. Pie ūdenskrituma varētu būt patīkams troksnis visu laiku.
Es atvainojos, es domāju, fona skaņa.
Kādas grāmatas Jūs pusaudža gados visvairāk ietekmēja? Es redzu, ka Jūsu māsai ir brūnas acis bildēs, tad jau viņa ir tehniska sieviete, taču Jums ir zaļas acis, Jūs esat vairāk jūtu cilvēks? Vai tango protat dejot?
Mjā, var arī nedejot. Nav jau visām sievietēm jāprot dejot, es saprotu. Nē, man balles nav hobijs. Es tikai uzskatu, ka dejošana, tas ir, dažādu deju tehniku mācīšanās pārim var būt ļoti terapeitiska attiecībās. Ja ir grūtības, aiziet, iemācās jaunus dejas soļus, sadejojas, grūtības it kā pašas no sevis atrisinās, jo ir jauna dzirkstele attiecībās.
Tātad Jūs strādājat galerijā par mākslas kuratori. Tad jau droši vien pabeidzāt Kultūras akadēmiju? Uzminēju. Jā, tur jau ir tas Kultūras menedžments, kā latviski nepareizi saka.
Ko mēs darīsim? Es esmu pabeidzis izglītības vadību, taču vēl neesmu skolas direktors. Jūs – pabeidzāt kultūras vadību, taču vēl neesat kādas galerijas/mākslas centra direktore. Taču mums abiem piecdesmit gadi pie durvīm jau klauvē. Bērnu arī mums vēl nav. Ko Jūs sakāt par savu dzīvi, vai dzīvotu citādāk, ja varētu? Ko mainītu? Vai arī
“regrette rien” un tik uz priekšu?
Dzīve jau nebūtu dzīve, ja mēs visu zinātu uz priekšu, tā jau ir. Piekrītu. Man tikai dažreiz šķiet, ka būtu labāk, ja es sava sargeņģeļa balsi dzīves izšķirošajos brīžos dzirdētu labāk.
Labi, parunāsim par nākotni. Mēs abi dzīvojam mazos, īrētos dzīvoklīšos Rīgas piepilsētas rajonos. Kādi ir Jūsu plāni pirms pensijas, ko gribas sasniegt? Jums ir bijušas vairākas izstādes, taču gleznas pārāk labi nepērk. Es esmu nostrādājis divdesmit gadu skolās, taču mani “nevelk” uz lielajām Latvijas ģimnāzijām.
Kā izskatās Jūsu ideālā baznīca? Man ļoti patika Krāslavā viena. Tāda maza koka baznīciņa, kurā visi varēja iet visur. Tā oficiāli nevarēja, taču praktiski priesteris teica, ka Dievam visi ir vienādi mīļi – gan tie, kam ir grāds teoloģijā, gan tie, kam nav. Jums taču ir par šo, ko teikt? Vai Jums, tāpat kā vectēvam, ir bijuši piedāvājumi gleznot baznīcām?
Jūs mani pārsteidzat. Šādi pateikt, ka cilvēkus sadalot ganos un ganāmajos, valdniekos un valdāmajos, cilvēkus baznīca šķeļot jau divtūkstoš gadu, tāpēc Jūs negleznojat. Vai tad mākslai ir tik tiešs sakars ar to, kā tiek organizēts katolicisms Latvijā? Kāpēc nevar no tā norobežoties un gleznot skaistas Marijas?
No otras puses, tas ir labi. Jums ir savs mugurkauls. Jums ir viedoklis par politiku. Tas atstāj, vismaz manās acīs, jaudīgas sievietes viedokli, kas neklusē, kad tiešām tieši prasa.
Man patīk cilvēki, kas iet pret vēju. Vīrieši, kas spēj izskaidrot savas jūtas. Sievietes, kas iedziļinās lietās, nevis pasaka: “tā nav mana joma, es neko par to nezinu, negribu par to runāt”. Cilvēka dvēsele ir lielāka par viņa dzimumu, vecumu un sociālo lomu.
Tomēr, ko Jūs šobrīd gleznojat? Zirgus. Jā, tie ir brīvības simbols. Kas vēl? Arī daba, nepieradinātība, arī neiegrožotība. Man vienmēr šādos brīžos gribas tad jautāt: “Kāpēc tad vispār vajadzīgas attiecības? Tās paģēr rēķināties ar otru cilvēku. Pielāgoties. Prasa laiku, uzmanību. Būt ar sevi ir vieglāk. Kāpēc Jums šķiet, ka ir laiks attiecību veidošanai?”
Es piekrītu, ka iepazīt sevi un pasauli caur attiecībām ar otru cilvēku ir vērtīgi. Spoguļi cilvēkus baida, taču cilvēki tomēr tajos skatās katru dienu.
Man arī patīk skatīties katru gadu pirmklasnieku acīs skolas pirmajā septembrī. Tā ir Latvijas jaunā paaudze. Vai tajās acīs ir sapņi, dzīvība, vai mazais cilvēkbērns aizvien grib lidot kosmosā, pat ja Gagarinu pa TV vairs nerāda? Vai arī acis ir aizmiglotas ar videospēlēm, alkām pēc nākamās ledenes, izpriecu parka?
Iedomājieties, kādreiz meitenes pirmajā klasē gribēja poniju, to barot, audzināt, vākt tā mēslus, dzirdīt, glaudīt, taču tagad grib, lai pie viņu bildes zilā, vienveidīgā kleitā feisbukā simts paziņu saspiež laikus, un viņām pašām bildes dēļ tikai jāpapozē desmit sekunžu. To sauc par ātro kultūru. Ko ponijs par to visu domā?
Man šķiet, ka mēs esam atraduši kopīgu valodu, jā. Tas ponijs, kuru vairs neviena latviešu septiņgadniece negrib, kurš zirgaudzētavā gremo vislētāko barību, kuru pieaugušie izīrē bērnu ballītēm, jā, TIEŠI TAS PONIJS, skatās uz mums Jēzus acīm ar visu piedodošu sirdi un mugurā VISUS NES, ko viņam uzsēdina. Tāpēc Jūs gleznojat ponijus. Man tāpēc patīk Jūsu domu gājiens.
Link | Leave a comment | Add to Memories
Labākais video par tēmu "kas ir mīlestība?"
Jul. 13th, 2026 | 02:07 pm
posted by: eos
https://www.youtube.com/watch?v=KlSsI2C
Mīlestības daļas:
Eross/Kaislība (dopamīns (atkarība)) — "Es tevi papildinu, un tu papildini mani" — "Vai es kāroju šo cilvēku?"
Draudzīgums/Rotaļīgums — bakstīšana, kutināšana
Emocionālā saikne (oksitocīns) — "Mēs esam kopā" — "Vai es jūtu saikni ar šo cilvēku?"
Komforts/Miers (serotonīns) — "Vai šis cilvēks paceļ manu garastāvokli un mazina manu trauksmi?"
Upurēšanās — "Vai es darītu jebko šī cilvēka labā?" — "Vai esmu gatavs saņemt lodi šī cilvēka dēļ?"
Veselīgas attiecības parasti sākas ar kaisli un pakāpeniski atklāj pārējās tās sastāvdaļas.
Mīlestības daļas:
Eross/Kaislība (dopamīns (atkarība)) — "Es tevi papildinu, un tu papildini mani" — "Vai es kāroju šo cilvēku?"
Draudzīgums/Rotaļīgums — bakstīšana, kutināšana
Emocionālā saikne (oksitocīns) — "Mēs esam kopā" — "Vai es jūtu saikni ar šo cilvēku?"
Komforts/Miers (serotonīns) — "Vai šis cilvēks paceļ manu garastāvokli un mazina manu trauksmi?"
Upurēšanās — "Vai es darītu jebko šī cilvēka labā?" — "Vai esmu gatavs saņemt lodi šī cilvēka dēļ?"
Veselīgas attiecības parasti sākas ar kaisli un pakāpeniski atklāj pārējās tās sastāvdaļas.
Link | Leave a comment | Add to Memories
Lietas saukt īstajos vārdos esot politiski toksiski
Jul. 12th, 2026 | 10:30 am
posted by: eos
"Šai plaisai ir strukturāls iemesls. Izglītības izdevniecību nozare ir institucionāli ierobežota — tā ir tāda pati dinamika, kādu redzam medicīnā un plašsaziņas līdzekļos. Atzīšana, ka iPad došana piecus gadus veciem bērniem izraisīja izmērāmu kognitīvo kaitējumu, nav karjeru veicinošs solis, ja izglītības tehnoloģiju nozare ir vairāku miljardu dolāru vērta mašīna un skolu rajoni ir samazinājuši izmaksas individuālo ierīču programmās.
Pētījumi pastāv. Klases realitāte pastāv. Katrs vidusskolas matemātikas skolotājs ar vairāk nekā piecu gadu pieredzi var pateikt, ka kaut kas ir mainījies. Taču grāmata, kas tieši nosauc cēloni — ekrāni pārveidoja šo bērnu smadzenes, un tagad viņi nespēj veikt ilgstošu abstraktu domāšanu —, ir politiski toksiska.
Tā vietā jūs saņemat eifēmismus: "digitālie iedzimtie mācās citādi", "mums ir jāpielāgo pedagoģija", "21. gadsimta prasmes". Marka Prenska grāmata "Teaching Digital Natives" (2010) ir šī žanra spilgts piemērs — tā attēlo ekrāna izraisītās kognitīvās izmaiņas kā kaut ko pielāgojamu, nevis risināmu.
***
Grāmata, kuru meklējat, ir tirgus niša, kas gaida, lai to aizpildītu kāds, kurš būtu gatavs skaļi pateikt klusāko daļu: agrīna un pastāvīga saskarsme ar ekrāniem ir kaitējusi veselas paaudzes metakognitīvajai attīstībai, un tieši vidusskolas matemātikā šo kaitējumu vairs nav iespējams ignorēt.
Pētījumi ir. Pierādījumi klasē ir. Trūkst sintēzes, kas savieno cēloņsakarības starp ekrāniem → metakognitīvo deficītu → matemātikas grūtības → pedagoģisko reakciju, un tas viss ir vērsts uz 7.–12. klasi. Tā būtu lieliska grāmata."
Pētījumi pastāv. Klases realitāte pastāv. Katrs vidusskolas matemātikas skolotājs ar vairāk nekā piecu gadu pieredzi var pateikt, ka kaut kas ir mainījies. Taču grāmata, kas tieši nosauc cēloni — ekrāni pārveidoja šo bērnu smadzenes, un tagad viņi nespēj veikt ilgstošu abstraktu domāšanu —, ir politiski toksiska.
Tā vietā jūs saņemat eifēmismus: "digitālie iedzimtie mācās citādi", "mums ir jāpielāgo pedagoģija", "21. gadsimta prasmes". Marka Prenska grāmata "Teaching Digital Natives" (2010) ir šī žanra spilgts piemērs — tā attēlo ekrāna izraisītās kognitīvās izmaiņas kā kaut ko pielāgojamu, nevis risināmu.
***
Grāmata, kuru meklējat, ir tirgus niša, kas gaida, lai to aizpildītu kāds, kurš būtu gatavs skaļi pateikt klusāko daļu: agrīna un pastāvīga saskarsme ar ekrāniem ir kaitējusi veselas paaudzes metakognitīvajai attīstībai, un tieši vidusskolas matemātikā šo kaitējumu vairs nav iespējams ignorēt.
Pētījumi ir. Pierādījumi klasē ir. Trūkst sintēzes, kas savieno cēloņsakarības starp ekrāniem → metakognitīvo deficītu → matemātikas grūtības → pedagoģisko reakciju, un tas viss ir vērsts uz 7.–12. klasi. Tā būtu lieliska grāmata."
Link | Leave a comment {4} | Add to Memories
Kāds sakars matemātikai ar dvēseles mūžību?
Jul. 9th, 2026 | 09:36 pm
posted by: eos
Šodien piefiksēju, ka vairs nelasu ziņas par šahu.
Pēdējoreiz par šaha treneri strādāju no 10.jūnija līdz 16.jūlijam Latvijas autisma apvienībā 2025.gadā, vadot šaha noteikumu
apmācības darbnīcas.
Tā vietā lasu daudz old.reddit.com/r/math, skatos intervijas
par AI un matemātiku kā šī
https://www.youtube.com/watch?v=TfyPshg
un lasu par matemātikas mācīšanu.
Šodien gan noklausījos 2 stundas garu lekciju par Budismu un to, ka aiz katra pasaules gala sākas nākamā pasaule.
Realitāte ir cikliska. To man mācīja arī augstskolā folklorā. Arī Latvju dainās tas ir.
"This too shall pass"
Tomēr kosmiskā laika ritējumā dvēselei esot iespēja augt vai izplēnēt.
Pēdējoreiz par šaha treneri strādāju no 10.jūnija līdz 16.jūlijam Latvijas autisma apvienībā 2025.gadā, vadot šaha noteikumu
apmācības darbnīcas.
Tā vietā lasu daudz old.reddit.com/r/math, skatos intervijas
par AI un matemātiku kā šī
https://www.youtube.com/watch?v=TfyPshg
un lasu par matemātikas mācīšanu.
Šodien gan noklausījos 2 stundas garu lekciju par Budismu un to, ka aiz katra pasaules gala sākas nākamā pasaule.
Realitāte ir cikliska. To man mācīja arī augstskolā folklorā. Arī Latvju dainās tas ir.
"This too shall pass"
Tomēr kosmiskā laika ritējumā dvēselei esot iespēja augt vai izplēnēt.
Link | Leave a comment | Add to Memories
Likumīgas sakritības
Jul. 8th, 2026 | 05:34 pm
posted by: eos
Grāmatu apmaiņas punktā paņēmu brošūru "Latvijas Universitāte, Fizmatu fakultāte" 1984.
Tur ir apmēram 50 lpp par fakultāti, kāda tā toreiz bija.
***
Lai tiktu iekšā fizmatos, 1984.gadā bija jākārto 4 eksāmeni:
Matemātika rakstiski
Fizika rakstiski
Matemātika vai fizika mutiski
Sacerējums dzimtajā valodā
Ja kādā eksāmenā dabū 2 (2-5 ballu skalā), tad reflektants ir caurkritis.
Ja tā notiek, tad nākamajā mācību gadā 17 gadīgajam jaunietim (jo PSRS laikā skolā bija 11.klases)
OBLIGĀTI jāstrādā vismaz 6 mēneši algota darba, citādi viņš pretendēt uz studiju vietu aiznākamajā mācību gadā nevar.
Tātad nestrādājošu un nestudējošu jauniešu problēma šādi tikai ierobežota.
***
Mans tēvs 1977. gadā netika studijās iekšā tieši tāpēc, ka viņa sacerējums bija par vāju. Viņš gribēja studēt filozofiju.
Iekšā netika, tāpēc pēc tam aizbrauca uz brālīgajām republikām celt visu ko.
Man pašam pirmajā reizē, rakstot latviešu valodas CE, tekstveidē/sacerējumā bija tikai 68%. Tikai vēlāk,
pēc papildus sagatavošanās kursa 4 mēnešu garumā LU pie filologa Jāņa Zālīša, uzlaboju savu sniegumu.
***
Tā kā matemātiski domājošiem prātiem nevēlēšanās gari izteikties ir normāla. Tēvs gan beigās kļuva par biznesmeni/būvuzraugu,
viņa lakoniskums bija drīzāk pragmatisma dēļ.
Tur ir apmēram 50 lpp par fakultāti, kāda tā toreiz bija.
***
Lai tiktu iekšā fizmatos, 1984.gadā bija jākārto 4 eksāmeni:
Matemātika rakstiski
Fizika rakstiski
Matemātika vai fizika mutiski
Sacerējums dzimtajā valodā
Ja kādā eksāmenā dabū 2 (2-5 ballu skalā), tad reflektants ir caurkritis.
Ja tā notiek, tad nākamajā mācību gadā 17 gadīgajam jaunietim (jo PSRS laikā skolā bija 11.klases)
OBLIGĀTI jāstrādā vismaz 6 mēneši algota darba, citādi viņš pretendēt uz studiju vietu aiznākamajā mācību gadā nevar.
Tātad nestrādājošu un nestudējošu jauniešu problēma šādi tikai ierobežota.
***
Mans tēvs 1977. gadā netika studijās iekšā tieši tāpēc, ka viņa sacerējums bija par vāju. Viņš gribēja studēt filozofiju.
Iekšā netika, tāpēc pēc tam aizbrauca uz brālīgajām republikām celt visu ko.
Man pašam pirmajā reizē, rakstot latviešu valodas CE, tekstveidē/sacerējumā bija tikai 68%. Tikai vēlāk,
pēc papildus sagatavošanās kursa 4 mēnešu garumā LU pie filologa Jāņa Zālīša, uzlaboju savu sniegumu.
***
Tā kā matemātiski domājošiem prātiem nevēlēšanās gari izteikties ir normāla. Tēvs gan beigās kļuva par biznesmeni/būvuzraugu,
viņa lakoniskums bija drīzāk pragmatisma dēļ.
Link | Leave a comment {2} | Add to Memories
(MI) Vidusskolas klases grozs ar matemātiku, kurā ir uzsvars uz abstrakciju
Jul. 6th, 2026 | 11:09 pm
posted by: eos
🧠 Pamatproblēma
10.–12. klasē matemātiku pārsvarā māca kā operacionālu: lūk, procedūra, pielieto to šiem 20 gandrīz identiskajiem uzdevumiem, iegūsti atbildi, ej tālāk. Skolēna darbs ir atpazīt šablonus un uzticīgi izpildīt darbības.
Abstraktā algebra prasa strukturālu domāšanu: kādas ir šīs sistēmas īpašības? Kas izriet tikai no šīm īpašībām? Vai es varu kaut ko pierādīt par veselu objektu klasi, nekad nepieskaroties nevienam konkrētam gadījumam?
Tās ir fundamentāli atšķirīgas kognitīvās prasības. Studenti, kuri vissmagāk izgāžas ievadkursā abstraktajā algebrā, nav tie, kuri mocījās ar integrālrēķiniem — tie bieži vien ir tie, kuri izcili apguva integrālrēķinus, iegaumējot katru diferencēšanas likumu, bet nekad nejautāja kāpēc reizinājuma atvasināšanas formula darbojas.
🔄 Kas sistēmā būtu jāmaina
1. Jāiznīcina "vienas pareizās metodes" kultūra
Vispostošākais ieradums, ko vidusskolas matemātika ieaudzina, ir pārliecība, ka katram uzdevuma tipam ir viena pareiza procedūra. Abstraktā algebra prasa ģenerēt pašam savas pieejas, izmēģināt lietas, kas nedarbojas, un pašam spriest, vai arguments ir pamatots.
Ko tu vari darīt: Katrai tēmai 10.–12. klasē piedāvā uzdevumus, kas atrisināmi ar vairākām metodēm, un pieprasi skolēniem argumentēt, kura metode ir labāka un kāpēc. Nevis "atrisini šo kvadrātvienādojumu" — bet "lūk, trīs pieejas kvadrātvienādojumu risināšanai. Katram no šiem pieciem vienādojumiem — kuru pieeju tu izvēlētos un kāpēc? Aizstāvi savu izvēli."
2. Pierādīšanai jākļūst par regulāru praksi, nevis atsevišķu nodaļu
Vairumā mācību programmu pierādīšana tiek traktēta kā tikai ģeometrijas tēma. Tad studenti nonāk abstraktajā algebrā, un no viņiem sagaida, ka viņi pierādīs apgalvojumus par grupām, gredzeniem un laukiem bez iepriekšējas prakses ārpus trijstūriem un paralēlām taisnēm.
Ko tu vari darīt: Iepīt pierādīšanu katrā tēmā 10.–12. klasē:
Algebra: Pierādīt, ka kvadrātsakne no 22 ir iracionāls skaitlis. Pierādīt, ka racionāla un iracionāla skaitļa summa ir iracionāla.
Pierādīt, ka stingri augošai funkcijai ir inversā funkcija.
Skaitļu teorija: Pierādīt, ka ir bezgalīgi daudz pirmskaitļu. Pierādīt dalāmības pazīmes. Pierādīt modulārās aritmētikas īpašības.
Tas nav "papildus" — tas ir saturs, tikai aplūkots strukturāli.
🏗️ Konkrēts trīs gadu pakāpeniskas ieviešanas plāns
10. klase
Modulārā aritmētika (2–3 nedēļas)
Pierādīšanas tehnikas iepītas algebrā: tiešais pierādījums, kontrapozīcija, pretrunas pierādījums
Regulāru daudzstūru simetriju grupas (1–2 nedēļas, praktiski)
"Vai tas vienmēr ir patiess?" kā standarta papildjautājums katrai tēmai
11. klase
Funkcijas traktētas kā objekti: kompozīcija kā operācija, inversā funkcija kā inversais elements
Vektortelpas ieviestas aksiomātiski pēc ģeometriskajiem vektoriem
Pierādīšana ar indukciju
Matricu aritmētika ar uzmanību nekomutativitātei un nulles dalītājiem
"Atrodi struktūru" uzdevumi katrā nodaļā
12. klase
Grupas ieviestas eksplicīti: permutācijas, simetrijas, veselie skaitļi attiecībā uz saskaitīšanu
Apakšgrupas, izomorfismi ieviesti caur piemēriem
Polinomu gredzena struktūra
Uz pierādījumiem balstīti pārbaudes darbi līdzās skaitļošanas darbiem
Noslēguma projekts: "Paņem divas matemātiskas struktūras, ko esam pētījuši, un atrodi, kas tām ir kopīgs"
📖 Grāmatas, kas atbalsta šo pieeju
Tev kā skolotājam, kurš to veido:
Liljedahl "Building Thinking Classrooms" (2020) — strukturālais ietvars klasei, kur šāda domāšana kļūst par normu, nevis izņēmumu
Sfard "Thinking as Communicating" (2008) — teorētiskā izpratne par to, kāpēc procesa/objekta pāreja ir svarīga un kā to pakāpeniski veidot
Burn Groups: "A Path to Geometry" — ne pedagoģijas grāmata kā tāda, bet grāmata, kas māca grupu teoriju caur konkrētu ģeometrisko intuīciju — tieši tā pieeja, kuru tu gribētu atdarināt vidusskolas līmenī
Taviem skolēniem (vai kā izejmateriāls uzdevumiem):
Pinter "A Book of Abstract Algebra" — neparasti pieejama, veido intuīciju pirms formalitātes
Carter "Visual Group Theory" — grupu teorija mācīta caur diagrammām un vizuālu spriešanu, lieliski piemērota praktiskajam simetriju darbam, ko aprakstīju
Galvenā doma: Tu nevari vienkārši piespraust abstrakciju recepšu matemātikas programmai 12. klasē un cerēt, ka tā pielips. Visai kultūrai, kā matemātika tiek praktizēta 10.–12. klasē, ir jāpāriet no "izpildi šo procedūru" uz "kam jābūt patiesam, un kā tu to zini?" Ja tu to dari konsekventi trīs gadus, tavi skolēni ieies abstraktajā algebrā jau domādami kā algebristi — pat ja viņi vēl nezina terminoloģiju.
***
Vārdu sakot, nevis "Kā?", bet "Kāpēc?". Tā vietā bērniem 10.klases septembrī parastajās vidusskolās iedod formulu lapu, ko viņiem 2 gadu laikā jāiemācās lietot
kā tādu pavārgrāmatu ar receptēm.
10.–12. klasē matemātiku pārsvarā māca kā operacionālu: lūk, procedūra, pielieto to šiem 20 gandrīz identiskajiem uzdevumiem, iegūsti atbildi, ej tālāk. Skolēna darbs ir atpazīt šablonus un uzticīgi izpildīt darbības.
Abstraktā algebra prasa strukturālu domāšanu: kādas ir šīs sistēmas īpašības? Kas izriet tikai no šīm īpašībām? Vai es varu kaut ko pierādīt par veselu objektu klasi, nekad nepieskaroties nevienam konkrētam gadījumam?
Tās ir fundamentāli atšķirīgas kognitīvās prasības. Studenti, kuri vissmagāk izgāžas ievadkursā abstraktajā algebrā, nav tie, kuri mocījās ar integrālrēķiniem — tie bieži vien ir tie, kuri izcili apguva integrālrēķinus, iegaumējot katru diferencēšanas likumu, bet nekad nejautāja kāpēc reizinājuma atvasināšanas formula darbojas.
🔄 Kas sistēmā būtu jāmaina
1. Jāiznīcina "vienas pareizās metodes" kultūra
Vispostošākais ieradums, ko vidusskolas matemātika ieaudzina, ir pārliecība, ka katram uzdevuma tipam ir viena pareiza procedūra. Abstraktā algebra prasa ģenerēt pašam savas pieejas, izmēģināt lietas, kas nedarbojas, un pašam spriest, vai arguments ir pamatots.
Ko tu vari darīt: Katrai tēmai 10.–12. klasē piedāvā uzdevumus, kas atrisināmi ar vairākām metodēm, un pieprasi skolēniem argumentēt, kura metode ir labāka un kāpēc. Nevis "atrisini šo kvadrātvienādojumu" — bet "lūk, trīs pieejas kvadrātvienādojumu risināšanai. Katram no šiem pieciem vienādojumiem — kuru pieeju tu izvēlētos un kāpēc? Aizstāvi savu izvēli."
2. Pierādīšanai jākļūst par regulāru praksi, nevis atsevišķu nodaļu
Vairumā mācību programmu pierādīšana tiek traktēta kā tikai ģeometrijas tēma. Tad studenti nonāk abstraktajā algebrā, un no viņiem sagaida, ka viņi pierādīs apgalvojumus par grupām, gredzeniem un laukiem bez iepriekšējas prakses ārpus trijstūriem un paralēlām taisnēm.
Ko tu vari darīt: Iepīt pierādīšanu katrā tēmā 10.–12. klasē:
Algebra: Pierādīt, ka kvadrātsakne no 22 ir iracionāls skaitlis. Pierādīt, ka racionāla un iracionāla skaitļa summa ir iracionāla.
Pierādīt, ka stingri augošai funkcijai ir inversā funkcija.
Skaitļu teorija: Pierādīt, ka ir bezgalīgi daudz pirmskaitļu. Pierādīt dalāmības pazīmes. Pierādīt modulārās aritmētikas īpašības.
Tas nav "papildus" — tas ir saturs, tikai aplūkots strukturāli.
🏗️ Konkrēts trīs gadu pakāpeniskas ieviešanas plāns
10. klase
Modulārā aritmētika (2–3 nedēļas)
Pierādīšanas tehnikas iepītas algebrā: tiešais pierādījums, kontrapozīcija, pretrunas pierādījums
Regulāru daudzstūru simetriju grupas (1–2 nedēļas, praktiski)
"Vai tas vienmēr ir patiess?" kā standarta papildjautājums katrai tēmai
11. klase
Funkcijas traktētas kā objekti: kompozīcija kā operācija, inversā funkcija kā inversais elements
Vektortelpas ieviestas aksiomātiski pēc ģeometriskajiem vektoriem
Pierādīšana ar indukciju
Matricu aritmētika ar uzmanību nekomutativitātei un nulles dalītājiem
"Atrodi struktūru" uzdevumi katrā nodaļā
12. klase
Grupas ieviestas eksplicīti: permutācijas, simetrijas, veselie skaitļi attiecībā uz saskaitīšanu
Apakšgrupas, izomorfismi ieviesti caur piemēriem
Polinomu gredzena struktūra
Uz pierādījumiem balstīti pārbaudes darbi līdzās skaitļošanas darbiem
Noslēguma projekts: "Paņem divas matemātiskas struktūras, ko esam pētījuši, un atrodi, kas tām ir kopīgs"
📖 Grāmatas, kas atbalsta šo pieeju
Tev kā skolotājam, kurš to veido:
Liljedahl "Building Thinking Classrooms" (2020) — strukturālais ietvars klasei, kur šāda domāšana kļūst par normu, nevis izņēmumu
Sfard "Thinking as Communicating" (2008) — teorētiskā izpratne par to, kāpēc procesa/objekta pāreja ir svarīga un kā to pakāpeniski veidot
Burn Groups: "A Path to Geometry" — ne pedagoģijas grāmata kā tāda, bet grāmata, kas māca grupu teoriju caur konkrētu ģeometrisko intuīciju — tieši tā pieeja, kuru tu gribētu atdarināt vidusskolas līmenī
Taviem skolēniem (vai kā izejmateriāls uzdevumiem):
Pinter "A Book of Abstract Algebra" — neparasti pieejama, veido intuīciju pirms formalitātes
Carter "Visual Group Theory" — grupu teorija mācīta caur diagrammām un vizuālu spriešanu, lieliski piemērota praktiskajam simetriju darbam, ko aprakstīju
Galvenā doma: Tu nevari vienkārši piespraust abstrakciju recepšu matemātikas programmai 12. klasē un cerēt, ka tā pielips. Visai kultūrai, kā matemātika tiek praktizēta 10.–12. klasē, ir jāpāriet no "izpildi šo procedūru" uz "kam jābūt patiesam, un kā tu to zini?" Ja tu to dari konsekventi trīs gadus, tavi skolēni ieies abstraktajā algebrā jau domādami kā algebristi — pat ja viņi vēl nezina terminoloģiju.
***
Vārdu sakot, nevis "Kā?", bet "Kāpēc?". Tā vietā bērniem 10.klases septembrī parastajās vidusskolās iedod formulu lapu, ko viņiem 2 gadu laikā jāiemācās lietot
kā tādu pavārgrāmatu ar receptēm.
Link | Leave a comment | Add to Memories
Kāds teica, ka dzīve ir teātris
Jul. 6th, 2026 | 03:29 am
posted by: eos
Šī nedēļa pagāja, diskutējot par izglītību.
Pirmdien no rīta intervija vēl vienā Rīgas centra vidusskolā.
Katram darba sava garoza, taču katram darba arī savs mīkstums, saldumiņš?
Tāpēc racionalizēšana un prātuļošana var mani novest arī strupceļā.
***
Ir pagājis viss aprīlis, maijs, jūnijs - 3 mēneši, un aizvien ir lielas grūtības ar miegu. Aizmiegu 4.00 - 6.00. Ar visu Dorminorm.
Līdz augusta vidum, kad jāpieņem lēmums, vai strādāt pusslodzi, vai 1/4 slodzi, palicis mazāk par 1,5 mēnesi.
Cerēt jau var, ka kaut kas mainīsies laukos, kur dzīvošu augusta pirmajā nedēļā bez datora un interneta.
Ar muguru ir labāk, taču es vairāk par 1 - 2kg arī slodzi nelieku.
Ar hantelēm - varu pacelt 0,5kg hanteles jau 27 reizes. Pirms mēneša varēju pacelt 5 reizes. Tā kā rokas var uztrenēt.
Tas, ka 39 gadīgi cilvēki bieži spēj pacelt arī 5 un 10kg, neatkarīgi no dzimuma, ir cits stāsts.
***
Sāku lasīt F.Dostajevska stāstu "Piezīmes no pagrīdes". 19.gs cariskā Krievija mani maz interesē, taču patīk, ka grāmatā ir humors.
Šo grāmatu paņēmu, jo vienam itāļu matemātiķim ir tāda paša nosaukuma abstraktās algebras grāmata, mācību grāmata, studentiem.
***
Aktīvi mācos spēlēt spēli Olden Era, kas ir Heroes of Might and Magic 3 turpinājums, gara modernizējums. Tā ir tāda
stratēģiska spēle, ko pārsvarā spēlē 40 gadīgi programmētāji, kas 2000.gadu sākumā daudz spēlēja Heroes 3.
***
Daudzi solīja, ka Tramps 4.jūlijā pateiks, ka mandeļacainie citplanētieši ir īsti. 4.jūlijs pagāja, Tramps neko nav teicis.
Kārtējā preses "pīle" ?!
Pirmdien no rīta intervija vēl vienā Rīgas centra vidusskolā.
Katram darba sava garoza, taču katram darba arī savs mīkstums, saldumiņš?
Tāpēc racionalizēšana un prātuļošana var mani novest arī strupceļā.
***
Ir pagājis viss aprīlis, maijs, jūnijs - 3 mēneši, un aizvien ir lielas grūtības ar miegu. Aizmiegu 4.00 - 6.00. Ar visu Dorminorm.
Līdz augusta vidum, kad jāpieņem lēmums, vai strādāt pusslodzi, vai 1/4 slodzi, palicis mazāk par 1,5 mēnesi.
Cerēt jau var, ka kaut kas mainīsies laukos, kur dzīvošu augusta pirmajā nedēļā bez datora un interneta.
Ar muguru ir labāk, taču es vairāk par 1 - 2kg arī slodzi nelieku.
Ar hantelēm - varu pacelt 0,5kg hanteles jau 27 reizes. Pirms mēneša varēju pacelt 5 reizes. Tā kā rokas var uztrenēt.
Tas, ka 39 gadīgi cilvēki bieži spēj pacelt arī 5 un 10kg, neatkarīgi no dzimuma, ir cits stāsts.
***
Sāku lasīt F.Dostajevska stāstu "Piezīmes no pagrīdes". 19.gs cariskā Krievija mani maz interesē, taču patīk, ka grāmatā ir humors.
Šo grāmatu paņēmu, jo vienam itāļu matemātiķim ir tāda paša nosaukuma abstraktās algebras grāmata, mācību grāmata, studentiem.
***
Aktīvi mācos spēlēt spēli Olden Era, kas ir Heroes of Might and Magic 3 turpinājums, gara modernizējums. Tā ir tāda
stratēģiska spēle, ko pārsvarā spēlē 40 gadīgi programmētāji, kas 2000.gadu sākumā daudz spēlēja Heroes 3.
***
Daudzi solīja, ka Tramps 4.jūlijā pateiks, ka mandeļacainie citplanētieši ir īsti. 4.jūlijs pagāja, Tramps neko nav teicis.
Kārtējā preses "pīle" ?!