My LiveJournal

Pārpublicēju šo rakstu no paziņas paziņas bloga, jo trāpīgi pateikts par apzinātību

"Mūsdienu pasaulē viss šķietami ir vienas aplikācijas vai sociālo tīklu ieraksta attālumā. Ar ideālo mēs saskaramies ik dienas – ideālu bērnu audzināšanu, ideālu veselību, ideālām darba dienām. Rodas sajūta – ja informācija par to, kā darīt labāk ir tik viegli pieejama – kāds ir mans attaisnojums nedarīt?

Informācijas aprites temps nekad nav bijis ātrāks, mēs nekad neesam strādājuši vairāk, un nekad uz katru indivīdu nav bijis arī lielāka spiediena pēc sasniegumiem un perfekcijas. Viena no daudzajām problēmām, ko tas rada – mūsu smadzenes vienkārši kļūst pārstimulētas. Tas rada nemieru un trauksmi. Budisti to sauca par pērtiķa jeb nemierīgo prātu, tagad mē zinām, ka pie “vainas” ir amigdala – smadzeņu daļa, kuru ir ārkārtīgi viegli stimulēt. Mūsdienu stimulu pilnajā pasaulē nav viegli dzīvot ar savannas nedrošajai videi radītajām smadzenēm, kuras cenšas reģistrēt katru vides impulsu, lai mūs aizsargātu. Es neesmu neiroloģe, taču uzskatu, ka pamata zināšanas par šo sarežģīto un reizē primitīvo orgānu – mūsu smadzenēm – ietilpst tajā, ko es saucu par 21. gadsimta pamatzināšanu grozu. Bez šīm zināšanām mēs nespējam būt apzināti.

Pieņemu, vārds “apzinātība” jau labu laiku ir zaudējis savu pirmreizējo šarmu; pēdējā laikā tas aizvien vairāk tiek lietots vietā un nevietā. Taču jomās, kas nodarbojas ar mentālās labbūtības veicināšanu, viss agri vai vēlu pie tā atkal un atkal atgriežas.

Ko mēs zinām par savām smadzenēm? Piemēram, to, ka tad, kad mūsu smadzenes ir pārstimulētas, tās “iestrēgst”. Liekas, visa ir par daudz. Neko nevaru, neko nesaprotu. Iepriekš nospraustie mērķi pēkšņi šķiet neaizsniedzami – vai tā būtu maģistra darba pabeigšana, vai jauna darba atrašana.

Gribas vienkārši nolīst kaut kur maliņā, no visa atslēgties. Redziet, smadzeņu prioritāte ir drošība, šī orgāna mērķis ir mūs pasargāt. Smadzenes nevēlas nemitīgi saskarties ar jauno, nezināmo, nesaprotamo un tādējādi – nedrošo. Taču problēma, protams, tāda, ka, mērķu sasniegšana bieži vien paredz tieši to un neko citu; jaunas, nezināmas un nesaprotamas pieredzes.

Kā tikt ar to galā? Tas, ko dara mani klienti un ilgstoši esmu darījusi arī es – mēs vienkārši sevi piespiežam. Darām, kaut bail, riebjas, negribas. Un tas strādā! Āķis tikai tāds, ka šādi ir neiespējami noturēt motivāciju ilgtermiņā.

Smadzeņu centrs, kas ražo dopamīnu, kas mūs dzen uz priekšu, ir cieši saistīts ar smadzeņu baudas centru. Tas nozīmē to, ka smadzenes nav ieinteresētas darīt kaut ko, kas tām liek justies slikti. Īstermiņā sevi pamocīt ir iespējams; darīt, nejūtot gandarījumu, darīt par spīti. Taču ilgtermiņā smadzenes ir gatavas darīt tikai to, ko tās saista ar baudu. Piedevām mūsdienu pasaulē ir pieejamas tik daudz vienkārši iegūstamas baudas! Sociālie tīkli, cukurs, ekrāni. Kā pierunāt smadzenes uzrakstīt maģistra darbu, nevis noskatīties kārtējo seriālu?

Pirmais solis ir novērošana un līdzjūtība. Lamājot sevi, ir iespējams saņemties tikai uz brīdi, nevis gūt motivāciju. Pavēro sevi. Neanalizē un nesodi. Sazemējies, saslēdzies ar to, kā jūties. Vai tev ir bail? Vai gribas aizbēgt? Vai ir dusmas? Emocijas nav šeit, lai mums traucētu, tās ir šeit, lai mums pastāstītu kaut ko par mums pašiem. Paliec uz brīdi ar savām emocijām, kaut arī tās ir nepatīkamas. Mēģini saprast, ko ķermenis ar šo emociju tev mēģina pateikt. Konstatējot nogurumu, varbūt ir vērts apstāties un atpūsties. Konstatējot bailes, varbūt ir vērts dot sev vairāk laika, sadalīt lielo pienākumu mazākos solīšos, sastādīt detalizētu laika vai darbu plānu. Līdzjūtīgi iedziļinies situācijā. Pajautā – kā es sev varu šobrīd palīdzēt?

Otrais solis, kas strādās īstermiņā, ir smadzeņu “pārstartēšana”. Ir dažādi vingrinājumi, kas palīdz to izdarīt brīdī, kad tu jūties paralizēts, iestrēdzis, vai kādas sajūtas pārņemtas. Pētījumi rāda, ka, lai “restartētu” smadzenes, ir vajadzīgas ne mazāk kā divas minūtes. Izdari pāris dziļas ieelpas un izelpas, lai apturētu traucējošās domas, uzliec taimeri uz divām vai vairāk minūtēm, un kārtīgi izpurinies. Iztēlojies, ka tev uz brīdi ir pieslēgta elektrība. Purini rokas, kājas, vēderu. Svarīgi ir kratīties un purināties, jo mērķis šai darbībai ir sevis atslābināšana, nevis nogurdināšana. Skan smieklīgi? Tomēr pamēģini.

Trešais solis, un tas jau ir mēģinājums sev palīdzēt ilgtermiņā, ir sevis fokusēšana. Šajā stimulu pārpilnajā vidē mūsdienu cilvēks bieži jūtas pazaudējies. Tas ir saprotami, un tomēr rada ne mazums ciešanu. Apzinātība paredz laiku, ko veltām sev, un tikai sev, lai apstātos un izvērtētu – kas es esmu, kas ir manas vērtības, ko es vēlos no dzīves un kā to dabūt. Ja instagram algoritms vai kaimiņiene mums pateiks priekšā, kā justies un, ko no dzīves gribēt, diez vai mēs beigās jutīsimies laimīgi.

Nezinot savas vērtības vai galvenos dzīves mērķus, ir grūti, piemēram, atrast darbu, kas patiktu, vai saprast, kā izvēlēties tēmu maģistra darbam. Neapzinoties, kur visu laiku pazūd laiks un nauda, ir grūti, piemēram, atrast brīžus kvalitatīvai atpūtai vai beidzot nopirkt sen kāroto sporta zāles abonementu. Lai fokusētos, ir nepieciešama skaidrība, un, lai gūtu skaidrību, ir nepieciešams apzināties, kur un kādos brīžos, mēs tērējam savu laiku vai enerģiju. Skaidrība rada miera, drošības un pašpārliecinātības sajūtu. Tā ļauj ne tikai sasniegt mērķus, bet arī rūpīgi izvērtēt – kādiem mērķiem es vispār vēlos tērēt savu laiku, enerģiju un naudu.

Skaidru prātu un saulainu pavasari vēlot,

Krista Anna Belševica (Zalāne)
rakstniece, pētniece, radošuma un akadēmiskais koučs"

Ar labāko draudzeni martā izveidojām slinkuma sarakstu/ prokrastinācijas sarakstu.

Tajā ir lietas, ko it kā vajadzētu darīt, bet atliekam nedēļām, mēnešiem ilgi.

Bez triviālām lietām kā atcerēties nomazgāt durvju stenderes reizi divās nedēļās, nevis divos mēnešos, tur man ir

1) Igauņu valodas mācīšanās, lai varētu izlasīt grāmatu
2) 40 lpp stāsta uzrakstīšana, jo Rakstnieku savienības eksperts teica, ka man jāiemācās rakstīt plašāk

Šodien ir pat man brīvdiena, tāpēc būs jāķeras pie punkta numur viens.

Šajās dienās atradu YouTube kanālu "Matrix explained" un mazliet binge veidā izgāju cauri jaunākajām teorijām par Matrix 4 filmu.

Kā arī jaunumiem par Matrix 5.

Atziņas tādas, ka

1) Nevis mīlestība glābj un rada, bet beznosacījumu mīlestība glābj un rada.

2) Mašīnas un mākslīgais intelekts pūlas saprast divu cilvēku beznosacījumu mīlestību, atdarināt to, taču velti.

3) Liela daļa cilvēku nemaz negrib būt brīvi, bet tikai bagāti, tāpēc nemaz necenšas mīlēt, bet tikai pavadīt laiku matriksā komfortabli.

4) Materiālisms cilvēkam palīdz aizmirst matriksa iepriekšējos ciklus, iegalvojot, ka ir tikai viena dzīve. Un tam notic pagaidām daudzi.

5) Matriksā sākumā bija paradīze, taču daudziem cilvēkiem tajā apnika. Cilvēkiem šķiet, ka viņi grib mieru, bet patiesībā viņi, lielākā daļa, grib tikai relatīvu mieru. Ļoti mierīga dzīve viņus garlaiko.

Šajā pavasarī, gatavojot divas devītās klases meitenes eksāmeniem, jo vairāk jūtu, cik labi, ka es saprotu 14 gadīgu meiteņu psiholoģiju.

Tas ir pateicoties, galvenokārt, māsai, kura 15-16 gadu vecumā, varbūt pat tajos 14, man stāstīja diezgan daudz par savām izjūtām. Varbūt viņa stāstīja vēlāk, atceroties, kāda bija 8-9.klasē.

Tas ir laiks, kad pusaudžiem gribas izcelties. Parādīt savu individualitāti. Meitenēm mēdz gribēties atrast tādu make-up un drēbju salikumu, kas ir unikāls, un ir viņai vienīgajai visā skolā, vai savu draugu vidū.

Lai arī viņa, varbūt, kā daudzas smagās mūzikas klausītājas, staigā ādas jakā, melnās biksēs un koši sarkanu lūpukrāsu, ir kāda nianse, kas viņu atšķir no pārējām. Vai tie ir auskari, vai rokassprādze, vai kaklarota. Dažreiz tie ir pīrsingi.

Dažreiz tie ir ārzemēs pirkti zābaki ar spīdumiem. Citreiz matos ielikts kāds dekors, kas var arī saturēt cirtas, lai ieveidotā frizūra vakara laikā saglabātos.

Parasti to kombinē ar mežģīnēm, legingiem, svārkiem, dažādu nokrāsu acu ēnām. Var arī uz sejas uzzīmēt miniatūru sirsniņu ar hennu.

Vēl ļoti svarīgi ir nagi. Rokas redz visi. Tāpēc nagiem jābūt ar unikālu dizainu. Melnā vai sarkanā krāsa ir par maz. Nagus var uztaisīt kā mazu glezniņu. Tajos var būt rietošs mēness vai zvaigznes.

Tas viss kopā, šī sapošanās, vienalga, vai tā ir iešanai uz skolu, vai ballītei ar draugiem vakarā, ir gara un pamatīga. Cik stundas tiek pavadīts pie spoguļa mācoties uzklāt grimu ideāli! Cik ļoti dīkts vecākiem, ka tas vai šis topiņš ir tā vērts, lai vecāki no ārzemēm to pasūtītu!

Tas viss tiek darīts, lai varētu skolas sistēmā, kur visus sarindo alfabēta un atzīmju secībā, saglabāt savu es. Vai arī, ja skolā vienā klasē ir trīs Ievas, lai esi Ieva ar mēness auskariem, nevis Ieva nr. 3.

Laikam ejot, saprotu, ka meitenes bieži vien man kā draugam ir paraudājušas uz pleca par dažādām lietām, bet reti kad stāstījušas visu. Māsa stāstīja ļoti daudz.

Pusaudžu laiks, 11 - 17 gadi, bieži vien saskan ar laiku, kad jaunais cilvēks ir visievainojamākais. Viņu var viegli saraudināt vai sadusmot. Zēni dumpojas pret vecākiem, meitenes taisa histērijas. Vecāki cenšas viņu galvas stūrēt pretī pieaugušo dzīvei un lielākai prasmei uzņemties atbildību par savu rīcību.

Visi vecāki, kuri cenšas just līdzi un vienmēr atceras, kādi paši bija 14-15 gados, pamatskolas beigšanas pavasarī, ir pelnījuši manu atzinību.

Tas arī ir laiks, kad daudz kas notiek pirmoreiz. Pirmie eksāmeni. Pirmās ballītes. Pirmais skūpsts, attiecības. Pirmā iemīlēšanās līdz ausīm un sekas no tās.
Jaunais cilvēks iziet no tā visa ārā stiprāks, pieredzējušāks, viedāks.

Tas ir lielu pārmaiņu, lielas izaugsmes laiks. Man kā vecākajam brālim un tagad skolotājam, ir bijis un ir gods to redzēt un atbalstīt tos un tās, kas tam iet cauri.

Šajā pavasarī lasu grāmatu sēriju, ko sarakstījusi ginekoloģe ar daudzu gadu stāžu.

Jo vairāk redzu paralēles ārsta un skolotāja darbā. Man 10 gadu laikā visi bērni tikuši pārcelti uz nākamo klasi. Visiem paaugstinājušās atzīmes. Tie, kas gribējuši tikt ģimnāzijās, tikuši. Eksāmenus nokārtojuši. VISI. Man to bijis grūti atzīt, bet tā ir, ka mazliet ar to lepojos.

Šajā pavasarī ir skaidrs, ka ir liela iespēja, ka divi bērni paliks uz otru gadu. Tas ir jāpalaiž vaļā.

Jo cilvēkam IR jāmaina ieradumi, dzīvesveids, domāšana gan lai atveseļotos, gan, lai paceltu atzīmi matemātikā par 3 ballēm pusgada laikā.

Ārsts vai skolotājs atbalsta, dod sistēmu, rutīnu, metodes kā to izdarīt, taču cilvēks dara tikai tik, cik grib.

Man ir jāatzīst, ka esmu jauns skolotājs, jo šādā situācijā esmu tikai tagad.

Grāmatā lasu, ka ir daudzi cilvēki, kas ir gribējuši izveseļoties UN saglabāt esošo dzīvesveidu. Taču zāles ir palīdzējušas īslaicīgi, katrs nākamais saasinājums bijis stiprāks, un cilvēka lepnums/ego viņu novedis kapā. Jauns ārsts uztraucies, ko citi kolēģi padomās, ka viņa pacients nomiris. Pieredzējis ārsts pieņems to par dabisku lietu kārtību, ka ir arī tādi gadījumi.

Man vēl daudz jāmācās.

Šodien noskatījos video par radošo procesu, kura premisa man šķita galīgi aplama:

“Why artists are (almost) never happy"
https://www.youtube.com/watch?v=WKMnkfSyHG8

Par to, ka radīt nozīmē reflektēt par pasauli sevī, kas rodas, mijiedarbojoties ar pasauli apkārt.

Man šobrīd nav daudz paziņu mākslinieku. Reiz bija grafiķe, kura dzīvoja man tuvu, mēs šad un tad sarunājāmies par to, kā ir gribēt darīt lietas, par ko Latvijā maz maksā. Kā ir strādāt maizes darbu, lai varētu atļauties atlicināt laiku tās darīt.

Šajā video uzsvērtas vairākas lietas:

Radošie cilvēki:

1) Ir ļoti jūtīgi
2) Jūt vajadzību dot pasaulei
3) Veido tādas analoģijas savā iekšējā pasaulē par procesiem, notikumiem, jūtām, emocijām, ka loģiski domājošie ārsti viņus var noturēt par psihiski slimiem
4) Ir ar lielu vajadzību pēc laika vienatnē

Tā nobeigumā pieminēta Japānas grāmata un koncepts Ikegai, kas
saka, ka cilvēks ir spējīgs dzīvot sabiedrībā, ja ir atradis lietu, kas

1) Padodas
2) Patīk
3) Par ko maksā
4) Kas ir vajadzīga sabiedrībai

Tajā pat laikā minēts, ka liela daļa mākslinieku, kas neprot un negrib neko citu darīt, kā tikai radīt, sabiedrībā dzīvot nemaz negrib. Un tāpēc ir nelaimīgi, jo cilvēks bez sabiedrības pilnībā iztikt nevar veselīgā formā un ilgstoši.

Video man šķita tiešām depresīvs. Cilvēks var palaist vaļā savu mākslinieka identitāti un dzīvot ar citu sajūtu, ja viņam ir kaut viena cita kopiena, profesija, amats, sabiedrība, pie kā viņš pieder.

Es, piemēram, trenēju šahā, un šaha treneri ir citādāki kā rakstnieki.
Mācu latviešu valodu un angļu valodu, tulkoju, un valodnieki ir citādāki kā šaha treneri.
Laboju datorus, un IT speciālisti ir citādāki kā valodnieki.

Mans pašvērtējums tāpēc nav tik ļoti atkarīgs no tā, vai mans jaunākais stāsts kādam ir paticis, vai kaut viens cilvēks pateicis, ka tur izlasījis jaunu veidu kā paskatīties uz pasauli, un tas viņu sajūsminājis.

Tajā pat laikā komplimenti manu ego neceļ tik ļoti debesīs, jo zinu, ka augšana un izcilība ir daudzu gadu pakāpenisks process, turklāt humanitārajās zinātnēs un mākslā arī mazliet relatīvs.

Es kaut ko daru, jo mīlu procesu. Gala rezultāts nekad nav tāds, lai būtu 10/10, nekad nav perfekts. Es kļūšu viedāks un izdarīšu vēl labāk. Tā vienmēr notiek.

Vissvarīgākais ir radošam cilvēkam saprast pašam sevi. Jo Tu esi sev pirmais kritiķis, pirmais fans un atbalstītājs.

Manas pārdomas sākās, kad mans čoms pagājušajā gadā apprecēja pedantisku dāmu.

Īsi pēc tam viņš ieradās manā dzīvoklī un paziņoja, ka te kārtība ir 3/10 līmenī.

Man tas kā skolotājam piedūra un es nolēmu laboties. Drīz pēc tam viņš mums ar dzīvokļa biedreni nopirka jaunu spoguli, lai būtu labāka kārtība.

40 gadus atpakaļ ražots spogulis, lai arī praktiski jauns, ko grasījāmies uzstādīt, labāk lai iet miskastē.

Uztraucoties par to, ko vēl viņš varētu mums uzdāvināt, es iegādājos mini putekļu sūcēju, lai drošības labad izsūktu dzīvokli reizi dienā. Ja nu viņš piebrauc kādu reizi bez brīdinājuma un atkal secina, ka man te ir bardaks.

Kopš tā laika es katru rītu pētu putekļus uz grīdas. Tos, kurus var 1.5m attālumā saules gaismā redzēt, ar roku vai putekļu sūcēju, vai lupatu, pārvietoju prom no grīdas vai virsmām.

Speciāli noteicu, ka sestdienās es pārbaudu durvju stenderes un rokturus, vai tie ir nospeķoti ar sviedriem. Vēl virtuves grīda, tā ir īpaši bīstama.
Pleķus ir jāpamana, pirms tie iesūcas linolejā.

Virtuves linoleju ar egļu ekstraktu mazgāju katru nedēļu. Sienas viņš draudēja pārkrāsot, ja tās nosmērēsim. Tāpēc tām eju garām, ēdu atstatus no visām sienām virtuves vidū, lai drošāk. Uz galda obligātas ir vaska drānas vai paliktņi. Citādi ar bietēm vai citu grūti tīrāmu sulu var nosmērēt galda virsmu.

Ņemot vērā manu tīrības pakāpi, gandrīz visas mēbeles ir baltas, lai labāk varētu redzēt putekļus.

Logus jātīra ļoti bieži, jo no ārpus vējš sanes putekļus. Ventilācijas lūkas tāpat. Kājslauķis jātīra arī bieži.

Viņš solīja pēc nedēļas pie manis atbraukt, un es jau domāju, ko vēl varētu nospodrināt. Jo tomēr gribu parādīt, ka varu tīrības ziņā ar viņa sievu - inženieri stāvēt blakus.

Neviena sieviete mani nav tā lamājusi par bardaku mājās kā viņš. Tāpēc, kad ir brīvs brīdis, meklēju, vai izlietnē ir kaut mazliet tauku, ko notīrīt.
Pēc tam paliek ap sirdi tik labi.

Pirmdiena 22.04

Pamodos ap 13.00, kaut aizgāju gulēt kā parasti.

Ārā sniegs. "Rīts" vēss. Dzeru ingvera tēju un sildos.

Vakar skatījos kandidātu turnīru šahā. Pēc vairāku stundu partijas divi galvenie pretendenti uz pasaules čempiona nosaukumu pēdējā kārtā partiju pabeidza
neizšķirti, un kandidātu turnīru uzvarēja jaunais spēlētājs Gukešs no Indijas. Tikai 18 gadu vecumā viņš spēlēs novembrī par pasaules čempiona nosaukumu šahā.

Līdz akadēmiskā gada nobeigumam Latvijā palikušas apmēram 8 nedēļas.

Iekopēju novēlējumu šai dienai:

"Tu vari visu,
Ja vien dari no sirds,
Kad radi ar smaidu,
Bet ieliec patiesu atdevi..
To var sajust,
Pat neko nesakot,
Jo sirdslietas
Nemaz nevajag izskaidrot.
Turpini,
Tev lieliski sanāk!!!
Lai patiesi laimīga radīšanas dieniņa🕊🦋🌼🌺🤗🤗🤗"