Pamesto māju vientuļība
Jul. 21st, 2012 | 08:20 pm
From:: samarietis0x
Ir kaut kas fascinējošs šajos klejojumos pa pamestajām mājām, telpām vai rūpnīcām pa ceļam uz mājām.
Lai arī banāli varētu rakstīt par pamesto māju tukšumu un zudušo pagātni, par atstājām rakstāmmašīnām, par stikliem izdauzītajiem uz kuriem es, bitīt matos, sagriežu kājas, tas atkrīt otrajā realitātes plānā.
Fascinē mani vienkāršā ķermeņa reakcija ieejot jebkurā pamestā objektā - man ķermenis man saka: "Tev vajag nolikt kluci!"
Es to neizprotu, bet bērnībā ir staigāts pa pa daudzām "le parkouir - jeb ejam uz strojku un davai uzkāpjam pamestajā ceļamkrānā" ēkām un tās visas ir bijušas piekakātas(būsim godīgi, sudi ir visur).
Dabiska reakcija? Sacelšanās pret sistēmu?
Bet kādēļ es? Es esmu sasodīti apzinīgs djuraselīts un pilsonis.
Čao.
Lai arī banāli varētu rakstīt par pamesto māju tukšumu un zudušo pagātni, par atstājām rakstāmmašīnām, par stikliem izdauzītajiem uz kuriem es, bitīt matos, sagriežu kājas, tas atkrīt otrajā realitātes plānā.
Fascinē mani vienkāršā ķermeņa reakcija ieejot jebkurā pamestā objektā - man ķermenis man saka: "Tev vajag nolikt kluci!"
Es to neizprotu, bet bērnībā ir staigāts pa pa daudzām "le parkouir - jeb ejam uz strojku un davai uzkāpjam pamestajā ceļamkrānā" ēkām un tās visas ir bijušas piekakātas(būsim godīgi, sudi ir visur).
Dabiska reakcija? Sacelšanās pret sistēmu?
Bet kādēļ es? Es esmu sasodīti apzinīgs djuraselīts un pilsonis.
Čao.