|
Septembris 10., 2016
 | 17:51 - This stuff blows my mind
No ceturtdienas līdz svētdienai visā valstī ir Kultūrmantojuma Atvērto Durvju Dienas, kas ir vienkārši satriecošs pasākums - simtiem ēku, kuras savādāk ir slēgtas vai pieejamas par maksu, ver vaļā savas durvis publikai, bieži vien ne tikai ar iespēju izložņāt neredzētas ēkas, bet arī klausoties prezentācijas un saņemot atbildes uz jautājumiem.
Man, kā jau ar vēsturi apsēstai un vispār ar cerību kādreiz strādāt šajā sekotorā, šīs brivdienas kā medusmaize. Jau nedēļām atpakaļ izpētīju kas man tuvumā ir atvērts un sastādīju sarakstu ar laikiem un kur man jābūt. Tā šodien pamanījos izpētīt lielas izdevniecības muzeju un iemācīties printēšanas vēsturi, izložņāt unitārisma kapelu (es nemaz nezināju kas tas unitārisms tāds ir - izrādās, ka unitāristi pieņem to, ka ir Dievs, bet viņiem ir vienalga vai tas ir kristiešu Dievs, musulmaņu Dievs utt. Viņiem arī ir vienalga par gejiem un viņi laipni ielūdz viendzimuma laulības savā baznīcā), iebāzu degunu vienā no valsts lielākajiem arhitektūras birojiem, kas specializējas tieši vēsturiskos projektos un būtu mana ideālā darba vieta, ja vien es nebūtu nogurusi no koorporatīvām darba vietām.
Bet visinteresantākais bija Stonemasons Lodge Talk (akmeņkaļu ģilde?). Akmeņkaļu Ģilde pastāv kopš 1050. gada un turpina nodot savas zināšanas no paaudzes paaudzē caur Meistara un Macekļa attiecībām. Lai gan akmeņkaļi ir daudz un visur, Ģildes atmosfēra ļoti atgādināja 'Da Vinči Koda' atmosfēru - tas ir kaut kas fantastiski sens, kas turpina pastāvēt mūsdienās - Meistars joprojām eksistē un Mācekļiem ir jāiziet 7 gadu apmācība - mācoties ne tikai tehniskos aspektus, bet arī vēsturi, dzeju (!), matemātiku, trigonometriju, proporcijas (piemēram Golden Ratio), jāmācās radīt optiskas ilūzijas utt. Pēdējie divi apmācības gadi tiek pavadīti ceļojot pa Eiropu, kur Ģildei ir kontakti ar citu valstu Ģildēm, kur viņi tiek uzņemti un var strādāt un pelnīt naudu. Piemēram, šobrīd, jaunie Mācekļi cenšas radīt samazinātu versiju no kāda sena itāļu koridora, kur seni Ģildes akmeņkaļi, ar ģeometrijas un matemātikas palidzību izveidoja koridoru, kurš vizuāli izskatās 4 reizes garāks, un kur grīda izskatās vienā līmenī, lai gan pusceļā, grīdas līmenis krietni krītas.
You get the idea. Pārējos laikos viņi strādā ar pilīm, satiek Karalieni un ceļo pa pasauli, kaļot skaistas lietas svarīgiem cilvēkiem.
Es zinu, ka esmu vēstures nūģis, bet šis mani tik ļoti nofascinēja, ka nevaru beigt domāt. Kārtīgi izrunājos ar Meistaru, kurš bija ļoti interesanta personība, izstāstīju, ka vēlos strādāt kultūrvēsturiskā mantojuma sektorā, uz ko viņš atteica, ka vienmēr esmu laipni lūgta nākt parunāt, ja vēlos uzzināt ko specifisku.
Apsveru domu piedalīties vienā no viņu vienas dienas workshop, kur var iemācīties akmenskalšanas pamatus. Pirms diviem gadiem brīvprātīgi strādāju pie kāda vēsturiska projekta, būtu lieliski atkal padarbināt rokas, kā pārmaiņu mūžīgajai sēdēšanai pie datora.
|
Septembris 3., 2016
| 13:57
Pēdējās pāris nodarbības spāņu valodā mēs drillējam ēdienu nosaukumus, ēdienreizes, ēdamlaikus un man ir neskaitāmas reizes jāuzskaita ko un kad ēdu es, mani vecāki, vecvecāki un draugi. Ņemot vērā, ka manas ēdienu nosaukumu zināšanas ir stipri limitētas, turklāt ar laiku tas viss kļūst ļoti apnicīgi, es īpaši nepiedomāju pie loģikas un arī manu skolotāju tas neuztrauc.
Tā rezultātā man ir alkoholiķi vecvecāki, kuri katru rīt brokastīs dzer alu un vīnu, un pārējiem ģimenes locekļiem vienmēr ir caureja, jo viņi vienā ēdienreizē ēd zupu, hamburgerus, garneles un dzer pienu.
|
| 09:09
Mēs dzīvojam uz tāda dīvaina stūra (tiešākajā vārda nozīmē 'uz stūra'- viesistabai ārējā siena ir puslokā), kur vienmēr piektdienu un sestdienu vakaros visi tusētāji un klubotāji iet garām mūsu mājai. Un tad katru nedēļas nogali guļam ar savu atvērto logu un klausamies visādus pigorus - sadzērušos pārus, kuri streipuļo mājās ap diviem naktī un izlemj skandalēt pa visu ielu, vientuļos onkuļus, kuri vienkārši grib skaļi ar sevi parunāt, bravūrīgas jauniešu grupas utt.
Bet vakar pamodos ap 3 naktī no kārtējās jauniešu grupas, bet šoreiz bija savādāk - ieklausījos un visi bija itāļi. Un viņi visi tādā itāļu manierē (vai vismaz es to iedomājos par itāļu manieri), sakliedzās, es pilnīgi jutu, ka rokas tik vēzētas izteiksmīgos žestos un kas tik vēl ne. Un es pat nebiju dusmīga. Gulēju gultā, smaidīju un domāju cik tā itāļu valoda ir skaista un vai es kādreiz to dzīvē iemācīšos.
Man vienmēr ir bijis sapnis iemācīties daudz valodu.
Bet tagad aidā uz spāņu valodu, kur atkal neesmu neko mājās mācījusies. Šitādiem izgājieniem, par nekādu poliglotu nekļūšu.
|
Augusts 28., 2016
| 21:12
Bet par pavisam nesaistītām lietām šodien - kopš pārgāju uz vegānismu, esmu vairākās domubiedru grupās saistītās ar vegānismu - pārsvarā ar domu atrast jaunas receptes vai visādus vegānu trikus kā padarīt savu dzīvi vieglāku. Nesen biju uz vegānu meetup, kas lai gan visādi jauks, nebija priekš manis. Kāpēc? Dēļ aktīvistiem.
Iespējams, ka man nav pareizā domāšana, iespējams manī tas nav iekšā - mainīt pasauli utt, bet aktīvisms nav priekš manis. Mums te ir tāda vesela grupa un viņi visi šausmigi pārdzīvo, iet guļas pie McDonalds, stāv pilsētā ar maskām un biedē cilvēkus ar baisām dokumentālajām filmām par vardarbību pret dzīvniekiem, kas notiek fermās, no kurienes nāk gaļa utt., utjp.
Es uzskatu, ka vegānisms ir personīga izvēle, kaut kas tāds pie kā liela daļa cilvēku, kas to izmēģina, nonāk paši. Ziņkārības pēc, iedvesmojoties no apkārtējiem, noskatoties filmu, bet ne ar bariņu vardarbīgi noskaņotu aktīvistu. Man liekas, ka tāds aktīvisms tikai atgrūž cilvēkus. Es zinu, ka mani tas atgrūstu. Pat esot vegānam, nu jau gandrīz gadu, man bija nekomfortabli atrasties taja meetupā, kad viņi kala plānus saģērbties kā cūkām un doties boikotēt kaut kādu cūkgaļas festivālu. Really? Labi, arī cūkgaļas festivāls visā visumā nav nekas lielsks, bet vai tiešām neienāk prātā, ka cilvēki, kas apmeklē tādu pasākumu, tiešām ļoti mīl to cūkgaļu un kaut kādi cūkas kostīmos tērpušies vegāni, neliks visiem doties mājās un apdomāt dzīvi un paradumus, kas ir izveidojušies desmitiem gadu laikā.
|
Augusts 12., 2016
| 11:40
Vispār šodiena iesākās diezgan lieliski un nav jau tā, ka man ir sabojāts garastāvoklis, bet reizēm gribās papurpināt. Nu kapēc cilvēki ir tik neuzņēmīgi in general, vienmēr jābaksta, jāspiež, jāgrūž, jāpiepalīdz.
Mēģini kaut ko uzorganizēt un, kad jāpļāpā, tad visi grib kaut ko darīt, kaut kādus pasākumus, bet kad nonāk līdz organizēšanai, plānam, tad visi klusē un nevienam nav ideju. Viss jānes uz paplātītes. Arī, kad esmu visu izdomājusi, izlēmusi un beidzot pienesu uz paplātītes, sak, kā ar šo ideju, vai ir kādi ieteikumi/iebildumi, visi klusē, jo atkal nevienam neceļas palīdzēt vai ko izlemt. Tiešām reizēm ar galvu sisties pret sienu.
|
|
|
|