|
Septembris 14., 2016
 | 14:08
Ilgi, ilgi sevi pārliecināju, ka negribu braukāt apkārt ar mopēdu. Iestāstīju sev, ka ja nevaru braukt ar motociklu, tad nebraukšu ne ar ko, jo lūk mopēds, tas taču bemaz vai bērniem vai veciem onkuļiem. Bet šodien, pateicoties darba kolēģiem, kuri kārtējo reizi man ieteica vispirms nolikt mopēda tiesības, tiešām aizdomājos, ka mopēds atrisinātu daudzas manas problēmas.
Tas ir skaidrs, ka motociklu es nenolikšu vēl krietnu laiku - man ir bail no iepriekšējā testa mēģinājuma. Ar mopēdu taču vajadzētu būt vieglāk. Noliekot mopēdu, varēšu vizināties pa pilsētu, pierast pie satiksmes un braucamrīka kā tāda. Mopēds ir salīdzinoši lētāks (lai gan jau esmu uzmetusi aci Vespai, jo ja ar mopēdu, tad vismaz tā lai skaisti, nevis kaut kāda plastmasas grabaža), lētāka degviela, apdrošināšana un es beidzot varētu tikt apkārt pilsētai - uz darbu, uz veikalu un tamlīdzīgi sīkumi, kas šobrīd sagādā galvassāpes. Arī, ja gribētu pārvākties, nebūtu ierobežojuma kuros pilsētas stūros varētu dzīvot.
Tikai pārvarēt general fear kopš iepriekšējā testa fiasco.
|
| 10:49
Es zinu, ka es esmu briesmīga čīkstule un nekas nekad nav labi, bet vispār es jau biju nemanāmi ieslīdējusi rudens noskaņās - izvilkusi savus mīļākos papēžu puszābakus, sagatavojusi šalles (kas ir mans mīļākais aksesuārs), bet laiks spītīgi vasarīgs, bezmaz vai karstuma vilnis. Un man besī. Es esmu par slinku vasarām. Vasarām vajag beach body, jāskuj kājas un jādomā vai kāju nagiem atkal nagu laka nodrupusi. Rudenī var ēst vairāk, vīstīties piedodošos apģērba gabalos un dzert karstus dzērienus.
Es zinu, ka drīz ņaudēšu, ka auksti. Bet esmu arī iekārojusi šos paklāja svārkus, jo lai gan tie tiešām atgādina manas vecmammas paklāju, es redzu savā galvā, ka tie izskatīsies lieliski ar biezām zeķubiksēm un adītu džemperi.
|
Septembris 13., 2016
| 14:19
Nekādu prieku nebija. Viss, ko atceros, mani ieveda procedūru telpā ap 10.45, noguldīja uz sāniem, sapūta kaklā anestēziju, ielika mutē plastmasas cauruli un pēc 5 minūtēm ielaida vēnā zāles. Likās, ka pagāja 5 sekundes, kad pamodos palātā, gultā un pulkstenis rādīja 12.30. Pilnīgs melnais caurums galvā. Izrādās, ka esot bijis ļoti grūti man veikt endoskopiju 'due to emotional distress'. Arī atradu, ka esmu Whatsapp ap 11.30 sūtījusi draudziņam voice messages, izklausoties pavisam normāla, tikai ļoti nogurusi, sakot, ka procedūra ir beigusies un skaidrojot kurā nodaļā mani atrast.
Tātad esmu bijusi pie pilnas apziņas visu procedūru, bet sitiet nost, nevienas atmiņas. Jūtos mazliet nepatīkami, ka esmu kaut kā sarežģījusi procedūru - nez, varbūt spārdīju dakterus?
Bet tās melnās caurules, kuras viņi liek iekšā, tiešām bija baisas. Uzreiz man lika atcerēties to 'Stranger Things' sezonas finālu, kur Billijam mutē bija kaut kāds briesmoņa tausteklis, kuru veselu mūžību vilka ārā.
Ā, jā. Pankreatītu neatrada. Es visu šo laiku zinu, ka man nav nekāds pankreatīts.
|
Septembris 12., 2016
| 20:39
Vai tas ir jocīgi, ka nevaru sagaidīt savu endoskopisko ultraskaņu, kuru man veiks rīt?
Tas ir tikai tapēc, ka zinu, ka būs anestēzija. Pēdējo reizi kad man bija šāda anestēzija, man Stradiņos ņēma ārā kaulā ieaugušu gudrības zobu 15 gadu vecumā. Viss ko atceros, ka ielaida vēnā anestēziju un pēc piecām minūtēm es smējos līdz asarām un jutos pārlaimīga. Kad ārsti pienāca klāt ar divām lielām šļircēm, ieķiķinājos vēlreiz un atslēdzos. Kad pamodos, viss jau bija pabeigts, bet mana mamma ārā, uzgaidāmajā telpā noraudājusies, dzirdot kā zobārsti esot urbuši un griezuši. Es tāpat neko īsti nesapratu, ar siekalainu muti tiku izvilkta no Stradiņiem aiz rokas, un visu ceļu uz mājām, kaut ko mašīnas aizmugurē pusmiegā vāvuļoju.
Ceru, ka rīt būs kaut kā līdzīgi, pamodīšos un viss jau būs izdarīts. Tik sāpīgi kā bija pamosties pēc anestēzijas izgulēšanas, pēc gudrības zoba izņemšanas, jau tik tiešām nebūs.
|
| 13:59
Mēģinu veikt nopietnu research darbiņam - tātad, meklēju saliekamu rampu, lai arī invalīdiem būtu droša pieeja mūsu jaunākajam projektam, bet Gūgle man izmet šo. Paldies Gūgle.
|
|
|
|