|
Oktobris 5., 2016
 | 18:05
Gribēju tikai pateikt to, ka dažreiz jūtos kā vecs tantuks, jo, vispār skolā pēdējorez biju nezinu cik gadus atpakaļ, viss ko atceros, bija mums pierakstu klades, grāmatas un kāds, 90% gadījumu, vecs/veca skolotājs/a, visu dienu kaut ko pātaroja klases priekšā. Protams, universitātes pieredzes man nav, tikai koledžas. Bet tagad, pavei nu, viss ir uz datora - mājasdarbi ir pārsvarā video formātā, no mājām varu pieslēgties savam universitātes datoram, visi materiāli ir lejupielādējami, universitātē neviens neatzīmē, bet sava kartiņa jānoskanē, ienākot klasē, un vispār, pa kuru laiku viss šitā attīstījās???!!
Sēžu klasēs un mēģinu nejūsmot lai nenodotu savu patiesu vecumu starp visām jauneklīgajām sejām.
|
Septembris 26., 2016
| 09:19
Man tiešām patīk mana universitāte. Vakar saņēmu epastu, ka universitāte dod 240 mārciņas ko tērēt grāmatām. Ņemot vērā, ka specializētās grāmatas maksā ap 50 mārciņām/gab., tā ir lieliska palīdzība.
|
Septembris 20., 2016
 | 10:33
Cilvēkiem pārsvarā nepatīk pirmdienas. Briesmīgie pirmdienu rīti, darbs, jauna nedēļa, meh un tā.
Man nepatīk otrdienas. Un tas ir pilnīgi bez pamata. Lūk, kaut kad pašā skolas gaitu sākumā, ieņēmu galvā, ka otrdienas ir manas nelaimīgās dienas (talk about manifesting) un, lai gan it kā vairs sev visādas muļķības neiestāstu, otrdienas joprojām liekas kaut kādas nepatīkamas. Trešdienas jau ir kā mazās piektdienas, bet ceturtdien, piektdien jau ir jestrāks prāts un brīvdienu noskaņojums.
Iespējams, šobrīd man nepatīk otrdienas, jo Kerija vienmēr pamet biroju ap pusdienlaiku lai dotos uz iknedēļas biznesa mītingiem. Un tad es palieku viena pati. Un man reti kad patīk būt birojā vienai pašai.
Bet šeit priecīga dziesma, kuru atklāju vakar, un kura visnotaļ man uzlaboja omu šorīt.
|
Septembris 19., 2016
| 16:08
Jau trīs mēnešus nesekmīgi mēģinu atgriezties sporta zālē. Nezinu kas ar mani ir noticis - man patika iet uz zāli, cilāt svarus un mēģināt jaunas lietas, bet tagad esmu iesēdusies kaut kādā apburtajā aplī, kur nespēju saņemties tām pirmajām pāris reizēm, kuras, zinu, būs ne pārāk labas - redzēšu cik daudz progresa esmu zaudējusi.
Tā arī šīs brīvdienas. Noteicu sev, ka obligāti iešu uz zāli, bet attaisnojumi bira kā no pārpilnības raga - vispirms sestdien bija jāiet brokastot ar Mārtinu un ēst siltas, svaigas bulciņas. Pēc tam bija jāiet mājās un bija svarīgāk darīt visu ko citu, tikai ne sporta zāli. Svētdien nosolījos iet pirms spāņu valodas, protams aizgulējos. Tad sev teicu, ka iešu pēc spāņu valodas, bet pa ceļam uzvēdīja kafijas smarža un bija jaiedzer auzu piena latte. Tad protams, ar klunkšķošu, pilnu vēderu nekāda sportošana nesanāk. Nepārvilku sporta drēbes un, par spīti draudziņa neticīgajam smīnam, teicos, ka iešu vakarā vēlu, kad mazāk cilvēku. Protams, pieēdos lielas vakariņas, bet vēl joprojām cerēju, ka aiziešu. Nē, iestāstīju sev, ka svarīgi darbi jāpabeidz - beigu beigās pavadīju stundu skatoties Youtube.
Mierinot sevi noteicu, ka vismaz pajogošu pirms darba. Pamodos sešos cerību pilna, iešļūcu dzīvojamajā istabā, bet ārā bija tik tumšs, ka izdomāju, ka man taču nevajag stundu jogai, es te atgulšos uz 10 minūtītēm uz dīvāniņa. Nu tā arī pamodos pēc 7iem, kad jau bija jāskrien uz autobusu.
|
Septembris 15., 2016
 | 16:36 - accept your defeats with the grace of a woman
Šo dzejoli atradu šķiet, pāris gadus atpakaļ, un joprojām uzskatu, ka tas ir viens no skaistākajiem dzejoļiem, kuru jebkad esmu lasījusi (un man vispār nepatīk dzejoļi).
|
|
|
|