|
Aprīlis 8., 2014
 | 10:13
Par spīti visām bailēm, ka man tikai noveicās pirmajā nodarbībā, braukšana šodien gāja diezgan labi. Noslāpu tikai vienu reizi, jo samudījos ar pedāļiem. Vienu reizi uzbraucu uz trotuāra, jo aizskatījos uz mincīti (not good) un visu laiku aizmirsu ieslēgt pagriezienu indikatorus. Ātrumus gan pārslēdzu dabiski, bez domāšanas, kas ļoti priecē. Instruktors smējās, ka ar mani mazliet esot adrenalīns, jo man patīk bremzēt un apstāties krustojumos, pēdējā brīdī, kad viņš jau šausmās grūž kāju uz pedāļa. Tik savādi, cik ātri jau pierodās būt mašīnā, mierīgi stūrēju apkārt, gribās braukt tikai ātrāk un ātrāk. Svētdien nākamā nodarbība, brauksim pilsētā.
Sapratu, ka mans instruktors nedaudz izskatās pēc Pītera Grifina no Family Guy. Un runā arī tāpat. Laikam tieši tapēc man viņš patika jau no paša sākuma.
|
Aprīlis 7., 2014
 | 19:03
Šodien beidzot redzēju video kādi man tie zobi būs, kad būšu izstaigājusi savu laiku ar neredzamajām breketēm. Prognozēti 16 mēneši un ļoti, ļoti daudz tur viss jābīda, jāstumda. Mans gadījums ir sarežģīts, jo lielākoties zobi ir jābīda uz augšu un uz leju - kaulā. Mani zobi izskatījās ārkārtīgi baismīgi šajā video - kaut kā viss ir daudz redzamāks izņemts no konteksta, liekas, ka bezmaz vai katrs zobs tur dara kaut ko davu, nevis kā parasti, spogulī liekas, ka tikai divi ne tādi kā vajag.
Bet nu, būšu skaistu smaidu tieši uz savu 27to dzimšanas dienu. Taisni sakrīt ar manu māsterplānu, ka es manāmi uzlabošos izskatā un gudrībā tā ap gadiem 30 :D
Vispār ļoti ilgs čakars ar šīm breketēm - pie zobārsta sāku iet jau janvārī laikam - esmu bijusi uz nospiedumiem, rentgeniem, plombēm, apskatēm, ko tik vēl ne. Bet nu tagad datums ir rezervēts - 6. maijā, dāmas un kungi, man būs breketes, jē!
|
Aprīlis 4., 2014
 | 23:03
Beidzot izlasīju Nabokova "Lolitu". Grūti lasījās. Gan tapēc, ka angliski (angliski man nav problēmu lasīt, bet grāmata bija sarakstīta ļoti savdabīgā valodā + daudz franču izteicieni), gan tapēc, ka visu grāmatu cīnījos ar savām jūtām, riebumu, skumjām, žēlumu. Biju redzējusi filmu, bet nekad nenoskatījos līdz galam, jo nespēju noturēt uzmanību. No pirmās filmas skatīšanās tikai atceros, ka man bija grūti skatīties uz scēnām, kur Lolita mēģina savā, pa daļai bērnišķīgajā veidā pavedināt Humbertu. Uz ekrāna visvairāk traucēja viņu abu vizuālā atšķirība - viņš kā pieaudzis vīrietis, viņa pa pusei vēl bērns, ar puskāju pusaudzis, ar platīti uz zobiem un neveiklajām, puiciskajām kustībām.
Lasot grāmatu, jutos pavisam savādāk - šeit nebija vizuālā, šeit bija ieskats Humberta domās, viņa iekārē, fantāzijās. Grāmatas pirmajā pusē lasīju, šausminājos un gribēju sviest grāmatu prom. Humberts derdzās, man bija slikti lasot un iedomājoties, ka kas tāds var notikt dzīvē (jo pedofīli taču eksistē), man bija žēl Lolitu - iedzītu stūrī, izmantotu, ar atņemtu bērnību. Taču, kad nonācu pie grāmatas beigām, manī iekšā bija tikai smags tukšums. Es šaubos vai jebkad zināšu vai Humberts patiešām mīlēja Lolitu, bet man liekas, ka mīlēja gan. Jo visu stāsta laiku viņš cītīgi lasītājam skaidroja, ka viņu interesē tikai pusaugu meitenes, kamēr viņas nepārkāpj to smalko robežu, kur viņas sāk veidoties jaunās sievietēs. Viņš īsti nezināja ko viņš iesāks, kad Lolita šķērsos šo robežu - viņa galvā tas bija tikai īslaicīgi, viņš gribēja izbaudīt viņas svaigumu un nevainību pirms viņa to visu zaudē. Bet pat tad, kad viņš viņu satika pēc 3 gadiem, kad viņa stāvēja viņa priekšā, vien rēgs no tā, kas viņa bija - bāla, 17 gadus veca, grūta ar cita vīrieša bērnu, pavisam noteikti vairs neesot tā nimfete, kas viņu piesaistīja 5 gadus atpakaļ, viņš joprojām viņu mīlēja un vēlējās viņu paņemt sev līdzi. Un man bija asaras acīs, kad viņš lūdza Lolitu viņam nepieskarties, jo no viņas pieskāriena viņš vienkārši nomirtu. Un pēkšņi es attopos jūtot līdzi Humbertam un traucējošā veidā meklējot attaisnojumu viņa rīcībām.
Šovakar vēlreiz noskatījos filmu, ar pavisam jaunām sajūtām. Pēkšņi filma, par kuru man bija vienalga, manās acīs ir kļuvusi par vienu no skaistākajām filmām pasaulē. Varbūt tapēc, ka tagad biju izlasījusi grāmatu un sekoju līdzi notikumiem, ar Humberta domām fonā. Un mūzika arī ir fantastiski skaista.
Bet savādi kā grāmatas atnāk pašas tad, kad esi tām gatavs.
Mūzika: ennio morricone - lolita on humbert's lap
|
Aprīlis 1., 2014
| 13:06
Mani mazliet satrauc fakts, ka man rīt ir pirmā braukšanas nodarbība, bet, runājot pa telefonu, izklausījās, ka instruktors ir mazliet garīgi atpalicis, turklāt, kad viņš vēlāk atbildēja uz manu īsziņu, es vispār knapi ko sapratu un punkti bija pilnīgi dažādās, nepareizās vietās.
|
Marts 27., 2014
| 13:31
Gandrīz divi mēneši kopš eju uz zāli un ceļu svarus. Progress ir vairāk jūtams nekā redzams, esmu palielinājusi vairākus svarus un forši, ka jo lielākas hanteles ceļu, jo mazāk jāuztraucas, ka citas meitenes būs savākušas. Vakar pirmo reizi sajutu, ka varu ko savainot, jo pēc smagas kāju dienas (pietupieni/izklupieni ar stieni, palielināts kāju preses svars, dažādi dibena vingrojumi) jutu, ka sāp ceļi. Svaru celšana ir baigais mācīšanās ceļš, lietas mainās, meklēju jaunus vingrojumus lai nebūtu garlaicīgi, bet patiesībā nav. Jo kas var būt garlaicīgi, redzot cik daudz tavs ķermenis var paveikt, spiežot sevi ārpus ierastās komforta zonas un, protams, redzot atzinīgus skatienus no citiem zāles apmeklētājiem (redz kur tā mazā meitene cilā to lielo stieni! :D). Nekad, nekad neesmu tik cītīgi apmeklējusi sporta zāli - 3 reizes nedēļā bez nevienas izlaistas dienas. Pašai lepnums par sevi.
|
|
|
|