|
Maijs 5., 2014
 | 14:11
Šodien jūtos kā mazais dārznieciņš. Ārā burvīga, saulaina diena, beidzot saņēmos aiziet uz veikalu - iepirku plastmasas podiņus, kompostu un pirmās sēklas. Sastādīju puķuzirnīšus, nakstsveces un rindā neaizmirstulītes. Man nav ne jausmas vai kas izdosies no maniem eksperimentiem, jo es nekad īsti neko neesmu stādījusi un mani augstākie sasniegumi dārzniecībā ir spēja ilglaicīgi noturēt pie dzīvības pāris bazilika un pētersīļa augus. Ja godīgi, arī mūsu "dārziņš" ir tāds kā izsmiekls. Mazs pleķītis mājas priekšā, pārklāts ar plēvi un nobārstīts dekoratīviem akmeņiem. Bet man ir plāns noņemt plēvi un akmeņus un izveidot nelielas dobītes gar žogu. Mums ir arī pleķītis mājas aizmugurē, bet saule tur reti spīd, jo māja priekšā. Nezinu no kurienes man ir šī pēkšņā sajūsma, bet arī veikalā biju vairāk sapriecājusies, mēģinot izvēlēties karināmo grozu iespējamiem tomātiem, nekā apģērbu veikalā, izvēloties jaunas kurpes. Manos pārdrošākajos sapņos mājas priekšā būs skaistas puķu dobes, mājas aizmugurē salātu dobes, no kurām varēšu ēst svaigus salātus, bet pie ieejas durvīm liela, vijīga roze. Bet nu redzēsim vai es vispār spēju izaudzēt kaut vienu stādiņu podiņā.
|
Aprīlis 23., 2014
| 18:58
Bet šodien ir tāda diena, ka es visu vakaru dzeršu džinu ar toniku un skatīšo Game of Thrones, jā.
|
Aprīlis 21., 2014
| 18:43
Šī bija tik notikumiem pārbagāta nedēļas nogale, ka es vispār aizmirsu, ka ir Lieldienas, un jūtos pavisam savādi, esot atpakaļ mājās - realitātē.
Pirmais sasniegums bija uzkāpšana Snovdonā, kur kāpām pa vissarežģītāko ceļu - Pyg track (protams, tikai Karls izvēlēsies sarežģītus ceļus). Pūtu un elsu jau pirmajās 10 minūtēs, jo kāpiens bija stāvs un bija tādas kā dabiskas trepes no akmeņiem, bet katrs solis puse mana auguma. Augšstilbi vienkārši sāpēja jau pašā sākumā. Pa vidu bija arī šādi tādi kāpieni, kur bija jāpievelkās ar rokām un kājām. Kopā viss prasīja 6 stundas, bet mums vienkārši noveicās ar laiku - diena bija saulaina, bez neviena mākoņa. Man ir pilns telefons skaistu bilžu, kuras šeit iepostošu, kad būšu visu sakārtojusi.
Nākamajā dienā - vakar, Karls bija mums ieplānojis jau ko sarežģītāku, tāpēc atjēdzos 9 no rīta pie cita kalna - Tryfan. Šis vairs nebija gājiens, bet kārtīga kāpšana klintīs. Tryfan augstuma ziņā pārlieku neatpaliek no Snovdona, turklāt vakardiena bija mākoņaina un auksta. Arī šis kāpiens bija ļoti stāvs un nekur īsti nebija vietas nostāties, bija maz cilvēku (jo šis jau bija priekš pieredzējušiem kāpējiem). Mēs ar Karlu iepriekšējā naktī nedaudz sastrīdējāmies, tāpēc jau no rīta biju pūcīga, ar sapampušām acīm, bet Tryfan izsūca manus pēdējos spēkus. Jau pirms pusceļa nosēdos uz maza zāles pleķīša, sāku raudāt un bailes mani vienkārši paralizēja, jo es jau biju tik augstu un visas vietas ir ļoti atklātas, nav iespējams doties uz kādu pusi, lai neredzētu kas notiek lejā un cik tālu ir zeme. Kaut kā saņēmos un turpināju kāpienu. Ar pašu kāpienu problēmu nebija, laikam mani pagājušā gada kursi noderēja, jo kāpu ātri, bez kļūdām, zināju kur ķerties, kā atrast punktus kur pievilkt sevi augstāk utt. Nākamais lūziens bija tuvāk virsotnei, jo kalns bija mānīgs - tu kāp uz augšu un liekas, ka tur jau ir virsotne, bet pievelc sevi augšā un tur jauna siena un tik iet uz augšu. Ja arī redzējām kādus cilvēkus, tie visi jau bija kārtīgās jakās un cepurēs, daži pat ar virvēm, bet mēs tikai vējizturīgās jakās, bez nekādiem palīglīdzekļiem. Uzkāpām gandrīz līdz augšai, bet tas bija punkts, kur sākās mākoņi, un no pavisam normāla laika viss pārvērtās pelēkā miglā, vējš bija tik stiprs, ka man vienkārši bija visu laiku kaut kur jāturās, ausis sala nost, rokas jau bija nobrāztas un asiņainas un klintis palika lielākas un gludākas ar mazāk vietām, kur pieķerties. Sapratu, ka gribu dzīvot, nosēdos, sāku gauži raudāt un pateicu, ka nekur tālāk neiešu un man vienalga, ka nepabiedzu kāpienu. Ko tad tur diži redzēt tajā virsotnē - viens liels bluķis un viss - nav jau tā kā Snovdona ar kafejnīcu un vietu kur fotografēties. Protams, vēl bija kāpiens lejā, kas ilga divas stundas, kur man jau viss bija vienalga - šļūcu uz dibena pa visiem akmeņiem, izmisīgā vēlmē izbeigt savas ciešanas. Vienā brīdī nokļuvām starp kalnu kazām, jo uz kādas klints bija mazs kazlēns, kurš žēlīgi brēca pa visu kalnu, bet kad nonācām tuvāk kazlēnam, pēkšņi no visiem stūriem kazas un āži sāka sasaukties un līst ārā no visiem stūriem vēcinot savus lielos ragus un kamēr Karls mainīja lēcas un ķēra kadrus ar fotoaparātu, es, ar svaigām atmiņām no bērnības, kur kazas mani dzina pa ceļu, badot dibenā, jau ripoju lejā uz visām četrām, baidoties iekļūt tādā pašā situācijā.
Ar visiem piedzīvojumiem, tikām lejā aptuveni divās stundās, bet man šodien sāp visas malas un ceļi ir zili. Un pats kāpiens laikam ir atstājis lielu traumu, jo pagājušonakt, kad laidos miegā, sāku sapņot, ka esmu atpakaļ uz kalna un lecu pa klintīm un visur ir bezdibenīgas aizas un man ir bail. Karls pamodināja, jo man esot raustījušies nervi rokās un kājās.
Secinājums - man ļoti patīk kāpt kalnos, tikai vajag iegūt pieredzi uz mazākiem kalniem un izdzīt tās bailes no augstuma. Jā, un atbilstoši saģērbties un neielaisties nekādās darīšanās ar kalnu kazām.
Ak, bija vēl daudz kas cits, bet to vēlāk - šis ieraksts jau ir pārāk garš.
|
Aprīlis 16., 2014
| 10:05
Šodien ir briesmīga, briesmīga, nudien, un vēl ir tikai 10 no rīta. Braukšanā tikai un vienīgi putrojos, slāpu nost, braucu uz apmalēm, apdraudēju gājējus un vispār šausmas. Ka tā var būt pēc svētdienas stundas, kad braucu uz šosejas, aizvedu pati sevi uz citu pilsētu un izbraukāju pilsētas centru bez problēmām, nezinu. Instruktors saka, ka tas ir normāli, jo smadzenēm jāpierod pie visa apgūtā. Pēc braukšanas nolohojos, jo izrādījās, ka man nav līdzi darba atslēgas un mēs ar Natāliju netiekam ofisā, jo viņai atslēgu nav. Nācās zvanīt Andijam, kurš būs darbā tikai pēc pusdienām - bija jāņem taksis un jābrauc uz mājām pēc nolāpītās atslēgas. Kamēr nebijām ofisā, tikmēr trauksme - vienā no objektiem ir nepareizas durvis pievestas un izskatās, ka tā ir mana vaina. Ai, bļin, man jau bail domāt kas būs tālāk.
|
Aprīlis 9., 2014
 | 09:58
Tā kā tuvojas vasara, esmu nolēmusi ierobežot savu sēriju skatīšanos un laiku, kuru pavadu internetā - sociālajos mēdijos, Pinterest utt.
Būs gan grūti, jo es esmu pabeigusi vienu no seriāliem, kuru skatījos pa ziemu (4 garās sezonas), un esmu beidzot pieslēgusies modernajai pasaulei un Game Of Thrones ir manā sarakstā kā nākamais skatāmgabals. Bet esmu apņēmusies skatīties tikai vienu sēriju dienā. Ārā spīd saule, man jāiet uz sporta zāli, jāskrien, jāmācās braukt ar mašīnu. Es gribu iemācīties valodu un gribu sākt mācīties kādu programmu papildus tam, ko lietoju darbā. Es labprāt gribētu iet kādos deju kursos, es gribu nolikt arī motocikla tiesības un vispār tik daudz ko gribas, tikai tas laiks un nauda. Un ja kaut kur sanāks vēl kāda laika spraudziņa, es cenšos atrast brīvprātīgo darbu, kur es varētu palīdzēt atjaunot vēsturisku ēku, vai vismaz kaut ko ar vēsturi saistītu.
|
|
|
|