|
Maijs 17., 2014
 | 20:06
Šodien devāmies izbraucienā ar kanoe laivām - noairējām kopā ap 12 jūdzēm, 4 stundu garumā ar pusdienām krodziņā, upes malā. Man ir tāda sajūta, ka mana kreisā roka drīz vienkārši nokritīs, man ir apdegusi seja un rokas, bet es jūtos pārlaimīga. Tā bija tik lieliska pieredze, ņemot vērā, ka nekad neesmu neko airējusi! Nezinu kas ar mani notiek, es skolā vispār nebiju nekāds sportiskais zaķītis, nekur īsti nepiedalījos, no visa bija bail, bet jo vecāka palieku, jo vairāk velk uz visu pēc kārtas - skriešanu, sporta zāli, kalnos kāpšanu, airēšanu, tagad gribu izbraukt ar kajaku. Patīk sajūta, atnākt mājās pēc garas dienas, just, ka viss ķermenis ir pārguris, bet zini, ka esi izspiedis sevi līdz maksimumam. Patīk redzēt kādus limitus varu pārvarēt, ko varu sasniegt. Kaut kas tajā visā ir. Nākamnedēļ eju spēlēt skvošu. Cik forši, ka man ir arī aktīvi draugi!
|
Maijs 13., 2014
 | 19:02
Man šodien ir skumji - no rīta darbā lasīju būvniecības darbu plānošanas likumdošanu un uzdūros kam interesantam - The Society for the Protection of Ancient Buildings. Nosaukums pats sevi paskaidro - sabiedrība, kas nodarbojas ar senu ēku aizsargāšanu, nu lūk, tieši tas kas mani sirds dziļumos interesē, nevis visādi jaunie, modīgie projekti, eko-šmeko kubiņu mājas ar zāles jumtiem utt. (tagad visi eko-mīļi var mesties man virsū). Pētīju viņu mājaslapu un uzdūros faktam, ka vasaras vidū viņi rīko tādu kā vasaras skolu nedēlas garumā, kur visādi restaurācijas profesionāļi savācas kopā un māca cilvēkiem mirstīgajiem (protams, strādājošiem vai studējošiem atbilstošās jomās - arhitekts, celtnieks, galdnieks utt) kā restaurēt un atjaunot vēsturiskas ēkas. No sajūsmas gandrīz apgāzos no krēsla, domās jau stutēju augšā savu telti Anglijas laukos un gatavojos iemācīties visu par senlaiku būvniecību, kad izrādās, ka pieteikšanās datums bija 1. maijs! Visi mani sapņi vējā. Andijs gan pieteica lai uzzvanu un apjautājos, ko es izdarīju, bet dāma otrā galā nezināja ko teikt, palūdza man aizsūtīt viņiem e-pastu, ka kāds kas zin, atbildēs. Neviens man nav atbildējis, neloloju arī īpašas cerības. Bet vismaz tagad es zinu, ka kaut kas tāds notiek, varu rakties dziļāk. Bija ļoti kārdinošs nedēļas kurss iekš Hampton Court (kur tik daudzi karaļi ir dzīvojušies, ka vēstures fanāts manī jau beidzas nost nūģīgā sajūsmā - jā, tā biju es, kas divus gadus atpakaļ, iepriekšminētajā iestādē, sajūsmā vārtījās pa Annas Boleinas spilveniem par spīti ex-draudziņa pārsteigtajai sejai), bet tas maksā krietnas summas, tā kā redzēs kā būs.
Uz citas nots, emm, nu uz to pašu zobu (visiem jau līdz kaklam), bet piefiksēju faktu - ja vēlaties lai jums ir skaisti, balti zobi - tīriet zobus kādas 5 - 6 reizes dienā. Nopietni, mani zobi nekad nav bijuši tik balti kā tagad (bilde iepriekšējā ierakstā does not do me justice). Es gan neesmu pārliecināta, ka tas ir veselīgi, tīrīt zobus tik bieži, bet man nav izvēles.
|
Maijs 9., 2014
| 21:35
Vīnogas ir skābas un viss ir slikti. Man vairs nesāp tik briesmīgi kā sākumā, bet tagad tās sāpes ir pārgājušās tādā kā uzbāzīgā čīkstoņā kaut kur galvas aizmugurē un ir vēl vairāk neizturamas kā jebkad. Pusi dienas ilgpilni sapņoju, ka izrauju tās sasodītās pariktes no mutes ārā, iesviežu miskastē un par visu nospļaujos. Gulēt vispār ir neērti, nezinu ko es naktīs daru, kā sakožu zobus, bet, kad mostos no rīta, visa mute ir stīva, sāp un nepatīkami.
Un visvairāk nepatīk, ka joprojām ir deformēta runa - šļupstu uz velna paraušanu. Es vairs vispār negribu runāt ar cilvēkiem un socializēties, ko neviens nesaprot, jo neesot jau tik traki. Bet man gribās stāvus zemē iedzīties, kad es runāju par nopietnām lietām tā kā mazs bēbis. Ar pazīstamiem vēl tā, bet es nopietni apsveru nekur neiet pa brīvdienām cilvēkos, kamēr šlupsteklis nebeigsies.
Un jā, gan jau būs labi, bet tās sāpes ir mani ļoti, ļoti nomākušas.
|
Maijs 6., 2014
| 21:00
Pēc ilgas badošanās, atnācu mājās, 10 minūtes pacīnījos ar augšējo breketi, nobirdināju pāris asaras, apsvēru cik ilgi varēšu noturēties bez ēdiena, tad sakodu zobus (morāli) un burtiski izlauzu to parikti no savas mutes. Beigās nebija tik traki - pamanījos apēst pupiņu salātus un ar aizmugurējiem zobiem pat sagremot sauju pistāciju riekstu. Darbā gan visiem bija lielie prieki likt man teikt "she sells seashells on the seashore".
Sāpes ir mazliet pierimušās, Marija, atnākot mājās, pat nepamanīja, ka man ir breketes. Bet pie mīnusiem ir fakts, ka manas siekalas pamanās uzkrāties gar breketes malām, ko var redzēt, bet visa pārējā mute ir ļoti sausa. Jūtu, ka būšu arī lielos draugos ar lūpu balzāmu.
Tātad, būšu slaida un ar ļoti mitrinātām lūpām, lieliski. Vēl tikai saprast kā bučoties un vai vispār kāds mani gribēs bučot.
|
| 15:52
Pirma diena ar manam jaunajam breketem. Cik dienas pirmaja puse biju prieciga, ka beidzot process ir sacies, tik tagad gribu lekt ara pa logu. Man ir sajuta, ka es nekad dzive vairs nespesu est neko biezaku par blenderetam zupam, zobi sap tik briesmigi, ka mazakais pieskariens liek bezmaz vai kliegt un viens sans prasas apvilesanu, savadak mele jau ir noskrapeta lidz asinim. Jaatzist gan, ka neko man mute redzet nevar, ja vien nenak pavisam tuvu un neblenz ieksa, bet uz doto bridi faktu, ka man ir breketes, nodod mana runasana - izklausos ka piedzerusies, ipasi izrunajot vardus ar "th".
Un mans jaunais kolegis tiko atnesa pasus garsigakos cepumus pasaule, bet es neko nespeju ieest!!! Varu saderet, ka beidzot, beidzot varbut nometisu ziemas riepu, tas gan.
|
|
|
|