|
Maijs 27., 2015
 | 13:49
Šodien jūtos priecīgi satraukta. Man būs aizņemta vasara - ar gatavošanos ceļojumam, cerams nolikšu tiesības, iespējams restaurācijas darbs uz nedēļu, līdzīgi kā pagjušogad, kāds kāpiens kalnos, ja laiks būs labs, spāņu valodas mācīšanās un daudz skriešanas - jūlijā divi 5k skrējieni izklaidei ar darbu - viens krāsu un viens dubļu skrējiens, bet augusta beigās 10k. Apsveru ideju skriet arī D-Amerikā, kāpēc ne? Varbūt pat pusmaratonu, ja būs iespējas trenēties.
|
Maijs 25., 2015
| 19:25
Mīļie cibas draugi, bet, lūdzu, pastāstiet man kā jūs tiekat galā ar kolēģiem/darba personāžiem, kas laicīgi neizdara to, kas tiem ir uzdots/palūgts/pieprasīts, kur galu galā no tā ciešat jūs?
Piemērs - man ir jānodod projekts, bet nepieciešama informācija no dažādiem speciāistiem - vajadzīgs apgaismojuma plāns, inženiera informācija un apkures plāns. 3 cilvēki, kuriem visiem bija pieteikts kad man šo informāciju vajag, bet piektdienas rītā es sēdēju bez nekādas informācijas. Rīt jau otrdiena, bet mans epasts ir tukšs. Bet galu galā ripos mana galva, jo es esmu tā, kas sēž ar klientu, kuras uzdevums būtu visu saorganizēt. Es esmu vienmēr centusies būt laipna pret cilvēkiem, jo ticēju, ka ar valdonīgumu un dusmām neko nevar panākt, bet izskatās, ka manai laipnībai visi staigā pa galvu. Bet cik reizes var sūtīt atgādinājuma epastus, neizklausoties pēc muļķa? Un pat neprotas, piemēram, atsūtīt epastu, zini Samant, man tiešām nesanāks visu pabeigt līdz piektdienai, bet, piemēram, atsūtīšu visu nākamās nedēļas sākumā. Nē, kur nu. Vienkārši vispār nav ne ziņas, ne miņas un es te nesaprotu, par mani smejas, vai kā? Kāpēc viss no visiem ir jāprasa 70 reizes un vēl tad ar varu jāvelk ārā?!
|
Maijs 22., 2015
| 15:02
Ar to kā pēdējos mēnešus iet darbā (visi sūdi sākās kad mūs pārņēma liela kompānija), man rodas aizvien lielāka sajūta, ka pēc Dienvidamerikas es nenākšu atpakaļ. Viss, kas notiek nosit manu vēlmi šeit palikt un ziedot viņiem savu laiku un prāta spējas. Ja pagjušogad ap šo laiku es biju tas kaitinošais cilvēks, kurš visiem besī ar stāstiem cik mans darbs ir foršs, šogad man nāk vēmiens, ceļoties no rītiem un ir bijušas uzmācīgi sliktas domas par jebko kas būtu labāk kā tagadējā situacija. I mean, cik briesmīgi ir, ja uzzinot, ka man nepieciešama ļoti riebīga, sāpīga operācija, mana pirmā doma ir, paldies Dievam, nebūs jāiet uz darbu!
Sāku domāt kā būtu vienkārši pēc atbraukšanas vispār pārvākties, sākt no jauna? Cita pilsēta? Cita valsts. Nezinu, izmisums.
|
Maijs 19., 2015
| 21:45
Vispār man ar to dabīgo dzīvesveidu kaut kā neiet. Ne es te dezodorantu varu atrast, ne arī mani mati negrib sadarboties. 3 gadus nostaigāju blonda, beidzot izlēmu matiem dot atpūtu un ataudzēt dabīgo krāsu, bet še tev. Jo tālāk man tā dabīgā krāsa aug, jo neglītāk un neizteiksmīgāk es izskatos. Paldies māte daba par šiem peļu pelēkajiem matiem, kas liek man izskatīties par 5 gadiem vecākai, daudz nogurušākai un bālākai nekā es esmu! Jau vēcinu balto karodziņu!
|
| 07:09
To, kā viss tas vegānisms man vienu brīdi piegriezās tik tālu, ka vienu dienu uztaisīju lielu gaļas pīrāgu ar ļoti, ļoti daudz siera, es nemaz tagad nestāstīšu (lai gan vispār tas bija stresains periods darbā, kas mani padarīja dusmīgu un pārpilnu ar veselības problēmām, un gaļas pīrāgs nemaz nelika man justies tik labi beigu beigās, tāpēc esmu atpakaļ pie dārzeņiem).
Bet visā šajā ceļojumā uz dabīgākām lietām/mazāk ķimikālijām manā dzīvē esmu attapusies pie šķēršļa - dabīgie dezodoranti. Vai kāds/kāda šeit lieto? Es, tātad, visa tāda priecīga ieskrēju dabīgajā bodītē, nopirku skaistu minerālu dezodorantu, kurš tīkami smaržoja pēc rozēm, lai saprastu mūžveco patiesību - tas nav nekāds antiperspirants - t.i. nekādas poras nebloķē, tapēc sēžu visa tāda dabīga un svīstu. Smaržoju pēc rozēm, bet svīstu. Ne jau 24/7, bet stresa brīžos, smacīgās telpās, skrienot no punkta A līdz punktam B. Un it kā tam tā jābūt, bet laikam es esmu tomēr visa tāda moderna, bet es negribu svīst. Vai vispār ir kāds dabīgs dezodorants, kurš kaut kā novērš svīšanu, vai arī man tagad ir jāizvēlās, sēdēt slapjām padusēm neērtos brīžos, vai turpināt bloķēt savas poras visu dzīvi? Jūtos ļ. nelaimīga.
|
|
|
|