|
Februāris 3., 2010
 | 21:33
Man nekad nav piemitusi spēja atvadīties. Es raudu, palieku neglīta, uzpampstu utt. Bet visvairāk tas mani vienkārši pazemo iekšēji - ka kāds redz manas asaras. Nezinu kapēc, bet man tas liekas pārāk privāti. Tieši tapēc es nekad neesmu gājusi uz savām darba atvadu ballītēm. Tapēc es šovakar pat neatvadījos no dažiem cilvēkiem. Es vienkārši, neatskatoties, aizskrēju. Man kauns, bet lai labāk domā, ka esmu riktīga dirsa, nevis redz mani raudam. Ar mani tā vienkārši ir.
Sēžam ar mammu, pļāpājam un suņi laikam jūt tomēr. Nāk, liek galviņas klēpī un skumji skatās. Es ceru, ka man izdosies rīt kaut kā ātri izsprukt no mājām, lai neviens nepiekasās ar saviem mīļajiem vārdiem un apskāvieniem.
|
Comments:
Neskumsti.. Atvadīties nevar iemācīties, var tikai atsvešināties |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}