Mans monologs!

Uz ielas stūra stāv vīrietis, kas pa gaisu aiz matiem vicina mazu meitenīti.
Klāt pieskrien cits cilvēks.
- Ei, ko tu dari? Viņai taču sāp, tu sadists!
- Nē, viņai nesāp. Viņa ir beigta.

Iztukšots, ļoti iztukšots. Nespēj saprast tikai kā viņš tāds kļuvis. Dienām, nedēļām sēž ciparu pasaulē neizejot no mājas vienmēr uzzinot jaunumus un esot lietas kursā par visu notiekošo viņš nojauš, ka tiešām neko nezin. Viņš cenšas meklēt gandarījumu pornogrāfijā, meklē sevi grāmatās, pieceļās un apstaigā māju, atspiežas, pievelkas, bet tāpat neko nejūt. Nekā cienīga, ne baiļu - ne prieka. Nekā. Iztukšots! Iztukšotais kibertelpā cenšas izspiest kādu saprātīgu domu, bet viss kas viņam iznāk ir savārstīts vārdu mudžeklis bez nekādas jēgas. Un nav jau tā ka viņš nesaprastu kāpēc viņš tā jūtas. Viņš zin! Bet viņš ir par lepnu, lai ko tādu darītu. Viņš ir viņš. Cilvēks. Iztukšots! Bet tomēr cilvēks. Viņš grib un viņam vajag. Citus cilvēkus. Bet viņš ir lepns. Lepns un iztukšots. Tukšums! Viņš atceras tukšumu. Viņš atceras cik līdzīga ir tukšuma sajūta un šī lepnuma un iztukšotības sajūta.

this is you - | - and I leave u here in this post. thats it!

always I mean always
when you go
when we r in class
you look back at me
only to see if Im looking

why you r doing that
we both know
that u aint into me
and im not into u

but still I cant get it
why u r doin that
thing u do

somehow I managed not to
get what woman think
so
u r norma jean
n Im, in hell, I even dont know who the fuck I am

Im trying no to fall in someone so get out of my head, please.

jebal es šitā dzīvot, visu laiku esi vainīgs , nepareizi bīžus esi izvēlējies.
`mammu iedod naudu apaviem, lūdzu.`
`iedošu tev 20.`
`bet mammu, paskaties šitās nopirku pa trīsdesmit pirms diviem gadiem.`
`tu speciāli mani dzen kapā? izvēlies tos brīžus kad es jūtos vis sliktāk?`
`bet kad ir īstais brīdis? vakar tev kaut ko jautāju, tā uzreiz ragi gaisā, nelien pie manis! tēvs taču atsūtīja tikko naudu. es ar divdesmit uz rīgu varu aizbraukt, bet apaviem tur vairs neatliek nekas.`
`tu neredzi ka es jūtos slikti?`
A TU NEREDZI KA MAN BOTAS IR CAURAS? BIKSES CAURAS? PAT APAKŠVEĻAS NAV NORMĀLAS? kur nu vēl par kādu normālu jaciņu?
`nē, labi es varu aiziet uz tirgu nopirkt apavus pa 20ls uz diviem mēnešiem!`
bet nu jebal šitā dzīvot!
skolu jau gribās pabeigt, augstskolu arī... bet šādi dzīvojot nešķiet, ka kaut kas no tā piepildīsies.
neveiksminieks un bomārs kamēr jauns vai pēc pieciem gadiem varēšu atļauties nopirkt sev kārtīgus apavus.... hmm...
nevar saprast kurš svaru kauss ir pilnāks.
viela pārdomām.

grūti būt vienam, bet tāds ir mans sods par manām bailēm un netaisnību. esmu viens, jo tas ir mans lēmums, tās ir manas bailes un nemāku es ar tām cīnīties, es pat negribu cīnīties. esmu vienkārši tukšs, es esmu tukšums, mans vārds būs tukšums, mani sauks tukšums. es pārvērtīšos tukšumā, es aizmirsīšu sevi, jo būšu tukšums, bez vārda un mājām. lēnām gaistošs mans vārds, gaistoša balss un esība, mana gaistošā nebūtība. un tikai tāpēc lai aizmirstu tevi.
es patiešām vēlos izgaist, es pat vēlos lai nekad nebūtu dzimis. tas ko es daru - tā ir tikai bēgšana no realitātes, jo manis nav. esmu vairs tikai tukša čaula. tukša neglīta, sapuvusi čaula. esmu tikai āriene, iekšiene ir sapuvusi.
es sapņoju par narkotikām un alkoholu, es katru piektdienu piedzeros pašiznīcināšanās dēļ, jo gribu es iznīkt, es gribu lai mani iznīdē. iešauj lodi pakausī. esmu salūzis no viena gala līdz otram un man šķiet es pats nespēšu sevi salabot, ja nu vienīgi iešu pastaigāties pa tilta malu.
es gribu nomirt un tad turpināt dzīvot.
es gribu iešņaukt vitamīnu un dejot hause ritmā.
es gribu piedzerties tik stipri, ka nespēju pārstāt vemt.
es too visu laiku varu izdarīt, bet es vienmēr piebremzēju lai nepāršautu pār strīpu.
esmu nožēlojams.

man ir depresija un esmu nelaimīgs.

sviests

par daudz dusmu manī.
sēžu spaidu pogas X un dusmojos uz pasauli tikai nesaprotu par ko.
dusmas tik lielas ka dreb rokas.
žēl, ka nezinu uz ko.
ir bailes vai auksti?!
nezinu.
nevaru saprast.
ir dažādi cilvēki, es to pieņemu.
iedomīgi cilvēki, visvairāk man nepatīk iedomīgi cilvēki un cilvēki kuri pārprot muļķības.
uz tiem cilvēkiem arī dusmojos.
esmu slims ar dusmu slimību.
smejos.

Pie velna kā racionāls prāts spēj ticēt kristiešu Dievam?
Lasot kā cilvēki brīžiem tulko ticību man slikti paliek, piemēram, izlasiet šo te:
http://www.mango.lv/zinas/divainibas/pasaule/kolumbiesu-fermeris-pats-sevi-kastrejis.m?id=28690049
Vai tas nav stulbi? Un tas nabaga idiots, izskatās, jūtas kā varonis un ir ļoti laimīgs pa izdarīto.
Tak izliec zīmi pie savas mājas - ES NOGRIEZU SEV RIEKSTUS, LAI NEKRĀPTU SIEVU!

I REFUSE TO DIE YOU MOTHERFUDGERS!

man ir deviņpadsmit
dzīvoju pie vecākiem, par neko neuztraucos un mācos arī.
dzīvē nekādu problēmu, tikai mīklaini - kopš palika deviņpadsmit
es gribu pats savu dzīvokli, savu vietu kur nolīst
es gribu savu dzīvi jau sākt, bet tā laikam jau ir ar visiem
bļin, vēl tik ilgi līdz tādam priekam.
augstskola vēl jāpabeidz līdz pats spēšu sev apmaksāt
smieklīgu vienistabas dzīvokli.
es gribu savu dzīvi tikai sev
zinu ka nepareizi un egoistiski
vēlos aicināt meitenes ciemos vīnu dzert un papriecāties
kad nav jāuztraucas par vecākiem aiz sienas
jo vairāk par to domāju jo vairāk vēlos
bet jā - viss būs ar laiku,
ilgu!

ak jā, es mazliet pazudu savā nebūtībā, mazliet savā bezjēdzībā uz vairākiem mēnešiem, alkoholā sapinos un šodien pamodos, jūtos atkal savādāk.

Piedodiet.

es dzīvoju mazliet citos platuma grādos,
es dzīvoju savādāk par tevi
es vienkārši zinu ka vajag
bet nemaz neapzinos kādēļ
es dzīvoju citos platuma grādos

man vienkārši ir apjaumsa ka būs savādāk bet ne tā
vienkārši citādāk jo vienu nelaimīgu stāstu aizstāt ar citu nav pārāk prātīgi
būs savādāk - skaistāk
bet beigās sāpēs savādāk
visdrīzāk - vēl vairāk

es dzīvoju svešos platuma grādos,
citos platuma grādos
jo esmu vienmēr ceļā lai nekad vairs -
nekad vairs nesastaptos ar platuma grādiem kas manī izraisīs
eiforiju, jebkādu labsajūtu
jo dzīvoju mazliet citos platuma grādos

un GPS mani nesameklēs
jo es tikai gribu aizbēgt no sirds sāpēm kuras izciest es vēl nemāku
punkts

ja es teikšu
ka dzīvi ienīstu
ka mana katra diena -
elle -
man ticības nav un plāni jau izkūpējuši

un ka es eju pa ceļa vidu tā kā tu stāstīji nevienam?
es tā eju. šodien gāju
un gaidīju to ko tu gaidīji toreiz
un man vienalga, jo es nejūtu vairs neko
tā īsti kā būtu jājūt

es skatos uz visām pusēm
mašīnu gaismas no visām pusēm man brauc virsū
tas tikai nozīmē ka man nav izvēles

un tas ko man šodien teica par visu šo
tas kurš vienreiz mēģināja un neizdarīja
beigās beigs savu dzīvi ar rezultatīvu piespēli

man prieks ka bijāt ar mani,
izdzīvojāt manu sāpi - tā mazliet
bet man nav žēl
un līķu upi es šķērsoju gana bieži
lai zinātu uz ko parakstos

Sals, kurš ienīda pasauli

Good bye for now.

kā lai es tevi nosaucu?
nu tā ja godīgi, kā es tevi varu nosaukt?
tu uzrodies manā dzīvē un domā ka esmu priecīgs
ikreiz tevi redzot es jūtos kā sabradāts izsmēķs uz trotuāra
tev jau laikam nepietiek ar manām sāpēm un pagrimumu
tu domā tev bij grūti?
padomā vēlreiz, es mirstu ar katru jaunu saullēktu
es apkārt vairs redzu tikai iznīcību
uz visu skatos ar apslēptu naidu un smacējošu murskuli kaklā
varbūt ir taisnība tai kura saka ka man ir depresija
vakar es to aptvēru kad apsvēru domu par pakāršanos
telefona lādētājā
man ir slikti
vienkārši nenormāli slikti
man pat dažreiz rodas vēlme tev piezvanīt vai vismaz uzrakstīt
bet varu saderēt - tu jau šodien noteikti neatildētu
un nevajag arī
pisies tu ar savu draņķa ākstu
tikai liec man mieru un neliec man sapņot

šonakt es gribu spēlēties ar savu dzīvību
spēlēties līdz sāpēm un asinīm
es gribu spēlēties tik ļoti lai atkal sajustu nāves smirdīgo elpu pakausī
es vēlos spēlēties tā lai mašīnā ar kuru es braukšu nāve man sēž blakus
es gribu tai maitai acīs ieskatīties un pasmieties par to

Un te nu es esmu
ar domu par labāku rītdienu
kura nepienāks
jo viņa mani atkal nogalināja

tu jautāsi kas ir viņa?
es atbildēšu
tā ir saraustīta pagātnes ēna
kura neliek mieru

un tagad es saprotu cilvēkus
kuri saka - nevajag daudz zināt, var mazliet sāpēt
un tā arī ir
tas ko viņa izstāstīja tagad mazliet sāp

es tagad domāju vai man tevi vajadzēja
tajā dušā izdrāzt
bet es to neizdarīju tīras pieklājības pēc
jo tu pateici par daudz

Ahujeķ, bļe tu stulbais gaļas gabals esi centies cik nu tas ir tavos spēkos mācīties, labot un vispār kaut ko darīt, bet visu ko tu par dabuj ir nodiršana par to ka tu nemācies, bļed es nemāku mācīties, nevaru es vairs sen koncentrēties mācībām, lai gan nekad neesmu varējis, bet tāpat es kaut ko daru un vot šitais sāpēja. tiešām sāpēja.
hah, nekad nebiju domājis, ka man kaut kas tāds var sāpēt.
Bļed, bet taču saprotat - ES CENŠOS!
var būt no malas tā neizskatās, bet es cenšos!