meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

pateicoties dejot ieteiktajai filmai, nākas domāt par skumjām. šī filma man tika stādīta priekša kā viena no skumjākjām ever, varbūt tāpēc, ka biju sagatavota, man tā nebūt tāda nešķita. nē, protams, skumji, bet apstanofka tik nepārprotami norāda uz to, ka nekas cits nav gaidāms, tās skumjas ir tik apsolītas šeit, ka pa īstam sabēdāties nesanāk. kinomatogrāfiski paskumu, bet neaizķēros.
tad nu domāju, kas mani aizķer.
sanāk, ka tās ir priecīgās lietas un notikumi. saulains un laimīgs pēdējais kadrs, kad satrauktie skatītāji atviegloti uzelpo, par nāvi izbēgušo galveno varoņu plaukstošo laimi, manā valodā nozīmē, visas iespējamās problēmas ar ko viņi dīlos, neatrisinātās līnijas un visbeidzot to, ka priekam ir ļoti mirklīgs un iluzors raksturs. laikam tāpēc skumšana sanāk organiskā un ir neizbēdama arī ar smaidu līdz ausīm.

lūk, tā, cibiņ, skumjā pirmdienā..un kas tevi skumdina, bez eiro ieviešanas un esošas/neesošās apkures sezonas?

gadījās noredzēt filmiņu district 9, tāda garlaicīga, besīga filmiņa.
dušojoties salikās, ka man varētu kā tam čalim filmā, uzaugt citplanētieša roka; ikreiz, kad kāds vai kaut kas liek šķēršļus uzmanībai man no apkārtējos puses. tad varētu uzaugt tā roka un žļarkts pļaļarkts - es slaucītu no galdiem datorus nost, telefonus mobīlus un debīlus no saujām ārā, visu, kas stāv man ceļā - nahšļur.
bet nē, nē, iznācu no dušas, viss kārtībā, viss cilvēciski - viss sakrēmots un gluds.