pros[t]inātāji
nu neko - parunājām tādā gaidāmtelpas manierē.
atnācu mājās un samīļoju kaķi. nez ko viņš domā, kad atnāku mājās.
lai kā vai kā - iokastiņkungs šodienu man klāsija gadalaiku vientulības teoriju - nekas jauns, tikai mierinājumi - edzies, ziemā viss esot okēj urrā, jo ir ziema. pardončiki barončiki - ziemā okēj varbūt ir tikai estētika, kas lai arī kāds estēts nebūtu, nesilda manas salstošās miesas. ja nespēja pakustēt vēl parņemtu tikai ārā, bet trakākais aukstums ir mājās. vismaz zinu, ka ja mūžīgo vasaru slavina un sauc, tad aukstajai ziemai var dorš liet zamazgu spaini uz galvas un tu esi brīvs kā zīlīte atkusnī. jes.
tā arī nezinu - kur biju, ko darīju
tikvien kā jāsauc uz plastmasas logiem.
pats pret nakti, visu dienu nekustīgi pavadījis datorkrēslā, trīcu kā tāds nervu slimnieks un naktīs guļu ielas apģērbā. lūk, ne jau ziema, bet istabas siltumekipējums sāpi dar.
bet ārā šodien bija tik skaisti.
nerūc uz ziemu, no no
sākšu ka tantiņa pieturā - slimnīcas kurpjmaisiņus kājās uz zābīšiem uzmaukusi..
spaini nekur nemaukš, bet saturu gan pa labi, pa kreisi.