ze bezbest dej
karstā ūdens nav jau trešo dienu, ou, paduse svīdusī. no rīta man miegainai uzbruka fotoaparatus, sāpīgi iesisdams pa kāju, daba sapūta sejā vēju tā, ka netiku uz priekšu, bet kad biju tikusi mani gandrīz zabrauca mašīna, jo es negribēju sabraukt meitenīti, kuru nevērīgs tēvocis vilka pie rokas, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi(paldies, tam autovadītājam, kurš mani saudzēja). turpinu dienas gaitā sevi traumēt; gribēju sūdzēt bēdu pie smēķa, bet arī to man smaliki atteica. tā nu skaistajā lietū, salipusi ar zlapjajām biksēm vienotā masā, sāpošu galvu, esmu mājās un plānoju trīs gadus klusēt.
bet brauciens lietu arī bija, pēc kāda brīža jau pofig un sanāk smiekli, bet pēc tam tādam slapjam nokļūstot vēsās telpās smiekli atkal vairs nenāk :>