meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

kur ir tā saulīte, kas silda un ar nesteidzīgu, tīkamu beztolku nogurdina. nogurina kā sazāģēta malka vai nokrāsota māja, nogurdina līdz vismīkstākajaij bezsamaņai.
aizdomas, ka vasara pilsētā ir izslaucījusi laukus un laukumus, un ka saulītē sēž tikai vārnu skaitītāji un tā pati saulīte, tik tā, kas iespīd pa logu kā ļauna karsējoša kārdinātāja.
pirkstiņu giljotīna.