meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

mēģinot koncentrēt enerģiju un dvēsles dzirkstis, varētu pastāstīt par lietu. jau krietnu laiku ar māsu gaidam šādu lietainu dienu, lai nodotos spodrībai, es gan gribu redzēt vai viņas zobos ir švabra.. manējos toč nav, labi ka man vispār ir zobi, jo vakar bija lieliska tos iespēja pakāst. bet tātad - ja tu cilvēks domā labas un apsveicamas domas, tu noteikti satiksi huļigāņus, kuri pieteiksies izpalīdzēt, iznīcinot dārgās nakts stundas.
nē, nē, viss ir jauki, bet māja var pati pucēties, man jau vajadzēs lūgt šprotes un mājas gariņus, lai nomazgā mani..

ā, un atceroties šo te stāstu, vakar mēs tādu tramvaju satikām pie brasas tilta, vienīgi tur čalis avīzīti nelasija(vismas tajā galā, ko redzējām), šamais saķēris pieri saujā, miegaini grima apcerē. ļoti konstanti. bet vārgu smaidu mēs no viņa izdabūjām - idiotiski priecīgam fasādēm, cītīgi mājot. amizanti, ka kad ap pusē četriem, kas būs kādas pāris stundiņas pēc pirmās tramvaja satikšanas, braucu mājās, tramvajs joprojām tusēja pa brasas tiltu.
jejbogu, kāds man var izstāstīt, ko viņi dara?

nu misijas stunda ir situsi un alus ir jādzer, jo jādzer ir alus. vafeles te ir tāda koķetērija. un koķetēt vispār ir labi, piemēram, šodien sakoķetēju kafiju no kuras nāk miegs, vismaz tā liecina veiktie pētījumi.
britu zinātnieki gan ar mums neiedzēra, bet tas tikai pagaidām.
somā vaid slapjas zeķes, palīdziet viņām.