meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

nu, nu, kas tad mums te notiek. jā, mani mazie draudziņi, kas apsēduši čiekurkalna virsmas, esmu mājās viena, bet ar tomātiem. pavisam atklāti runājot - māte iedeva arī gurķus un pienu. ko tad vēl augošam organizmam vajag. mīlestību, protams. bet par to tagad nebūs runa. jo ir jautājums, kā dzīvot tālāk.. iet uz veikalu pēc alus un aizmigt, vai aizmigt un naktī nesaprast, kur palici uzpurnis. vai ne, dzīve taču ir tik aizraujoša. miegs ir pizģec. pārsaucos par saikne očiņ miegs - guļambiksi un eju kārties. kur?

laikam vienreiz jāsaņemas, a to man delīrijs jau pāri un sākas paģiru paranoja. goda vārds nobijos no tumsas, durvis vaļā slēdzot aizdomīgi grozīju galvu un ciet aizslēdzu cik vien pamatīgi mācēju [te var piebilst, ka arī pālī reizēmi ir bailes un tad no rīta ņirdz, cik cītīgi esi naktī bultējies mājā].
bet kaut kā nelaba priekšnojauta ir konkrēti konkrēta. lai ar jums, minči, un mums viss ir labi.