meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

akuklēju sevī vārdus - gan tuksnesim, gan kamieļiem, gan ganiem.
nesapratnes un pareizneparizais - vai die, vai die, bet es tiešām priecājos savā sadzīviskumā, un reizumis varu samesties apbižota, ja man neļauj tā smieties un nesmejas līdzi.
cik nu tas ir vietā, lai jau - bet es tā esmu iemācījusies klumburēt.

tad nu šodien ar netīru tepiķi rokā, izbrīnpilnu pliku kāju gar gaisu glaužot, špagājos pa savu sarķeni, pirku skandināviju, dežūrēju pie gaļas kieoska, sēdēju zem lipīga koka un neko vairāk par putekļiem neaiznesu.
ļoti garšs liekas vispazīstamākais ceļš, ja tajā dodas kāds cits, ne tu.

ai jā - ir taču piektdiena, ar hokeju un visādiem savvaļā palaistiem alkonautiskiem priekiem, ja?
man vajadzēja žūpot vismaz divās vietās. kādu aspektu vadīta es to nedaru? - nu vienkārši, es tādas lietas saucu par vecuma vājprātu; un te ir lieliska iespēja jums piespamot listi kamēr dzerat un smejat, pohā locīsieties un brīnīsieties, vai ne, to neviens jau nezina, jo tā tam būs būt.
man šodien zvanīja cilvēks, kurš patiesā esmē gribēja mani satikt, vai kas varētu būt skaistāk?
nē jau jel nekad. bet es bijos no ceļiem, kas runā un no matu garuma, gurna liekuma, rokas kustības - te nav nekādas seksualitātes, te ir runa par vissmagākajām visusskolas nostaļģijām. kad tu pārstāj dzirdēt un sāc runāt, un iespējams tev ir ko teikt.
man ir ļoti bail no bēdīgiem cilvēkiem, jo, lai arī veca gudra kaija, es nemāku viņus ārstēt, bet kā staigājoša kucēnu patversme, gribu visu viņu slimās galvas izgaismot un saulītē vēsu ceļmallapu uzlikt.
bet tāds slinkums, tāds slinkums - jūs jau zināt - tāpēc es nemiršu(valriekstā deg svece).
sveši man un tik mīļi, gribat manus ciniskos vībsnus, jūs jau tad cauri redzējāt, cik vāja, es mētājos pie pasaulīgām kājām un mīlu kā traka - visu to cūcību un svietu un hujņu - un visus jūsu pušumus es filtrēju, visšķīstākajā bijībā pret jūsu elpu - fak ko taņu - man taču vajadzētu saprast mazliet vairāk.
bet varbūt tāpēc es jums teikšu kā ir un neveikli saritināšos trešajā stāvā.

šis iespējams ir mans mūža garākais ieraksts, tāpēc, ja jūs veltīsiet tam savu aci un laiku, es patiesi novērtēšu.
uz pannas mierīgā mrgarīnā cepoties, kalpone, saikne.

ak, cik apstākļi ir skaudri, kā spāņu mandarīni, lūr kaulainu aci uz nasko kāju - bet nu tu, sprīdīt, esi gudrs, esi prātīgs - jo kaut kāds laiks ir beidzies, jo tu tagad ej citā kvalitātē, tev ir fakini principi un tu nezini, kam piederi. nē, to tu zini pat ļoti, bet te ir divējas derības.
oj uh un ah - cik nekrietna es savā maigumā esmu.

izlīdu uz loga papīpēt, pārsteidz mani apaļas, tuvu lidojošas zvaigznes - pa slīpo vienu stāvu augstāk, blakus nezināmas mazas rociņas pūš ziepju burbuļus.